Nīče latviski. Pārspriedumu vērtē Krišjānis Lācis un Toms Treibergs

Amerikāņu pētnieks Pīters Bergmans Frīdrihu Nīči nosaucis par “vienu no vēsturiski visvairāk domājošajiem filozofiem”. Izglītojies elitārā Prūsijas akadēmijā, brīvprātīgi pieteicies Francijas-Prūsijas karā, un jau agri ieguvis sliktu reputāciju kā Vāgnera kulturālā nacionālisma aizstāvis, tā nonākot pretrunās ar saviem vēlākajiem uzskatiem. Viņš kļuva par radikālu aristokrātu, kurš ne tikai cīnījās par norobežošanos no sava antisemītiski noskaņotā izdevēja un demagoģiskā sievasbrāļa sadzīviskā plāksnē, bet arī iestājās par domājošā cilvēka izpratnes atjaunotni un attīrīšanos no intelektuāliem sārņiem.

Apgādā “Neputns” laists klajā Nīčes pārspriedums “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei” Igora Šuvajeva tulkojumā, un to, kopīgi ar vienu no tīmekļa žurnāla “Telos” redaktoriem Krišjāni Lāci iepazina Toms Treibergs.

Darbā “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei” Fridrihs Nīče izārda “ar vēsturi saindētā” cilvēka iekšējos darbības motīvus un iecerējumus gan par privāto, gan sabiedrības nākotni. Kā var saindēties ar vēsturi? Ja to pārvērš par intelektuālu greznojumu, kurš nevis bagātina personas garīgo figūru, bet apgrūtina tās kustību,no modras izpētes novedot pie paštīksmīga truluma. Domātājs norāda, ka cilvēks nespēj iemācīties aizmirst un tapēc bez mitas ķeras pie pagājušā: lai cik ātri viņš skrietu, ķēde skrien ar viņu.

Filozofs un viens no tīmekļa domnīcas “Telos” redaktoriem Krišjānis Lācis šobrīd strādā pie doktora disertācijas, kura veltīra dāņu domātājam Sērenam Kirkegoram un viņa uzskatiem par zināšanām, patiesību un pieredzi. Visus trīs, tā dēvētos ‘epistemoloģiskos elementus’ topošais doktors caurskatīs Kirkegora sabiedrības kritikas kontekstā, taču tie ir klātesoši arī Nīčes darbā. Mūsu sarunu par iespaidiem “Vēstures derīguma un kaitīguma” lasījumā iesākam ar Nīčes vietu Krišjāņa Lāča filozofijas studiju ceļā.

Alegoriskajā 19. gadsimta vidus vācu gleznotāja Karla Špicvēga gleznā “Grāmatu tārps” redzams uz kāpnītēm pakāpies vīrietis grāmatu pārpilnā bibliotēkā. Šaura saulesgaismas strēle viņu iegaismo ēnainajā interjerā: abās rokās grāmatas, vienā no tām lasītājs ieurbies ar apātisku, sastingušu skatienu, vēl viens izdevums iebāzts padusē, visbeidzot pēdējais foliants iespiests starp ceļgaliem. Lūk, trauslā robeža starp izziņas prieku un apmātību, kad pagājības meklējumos zaudēts iepriekš uzstādītais mērķis un domas juceklīgi planē pa prāta gaiteņiem, atraujot vaļā to logus. Kā šo robežu Nīčes pārspriedumā ierauga Krišjānis Lācis?

Nīče raksta: “Tikai no visaugstākā tagadnes spēka jūs drīkstat skaidrot pagājušo: tikai vislielākajā savu viscildenāko īpašību sasprindzinājumā jūs uzminēsiet, kas pagājušajā ir zināšanas un saglabāšanas cienīgs un liels. Līdzīgais caur līdzīgo! Citādi jūs pagājušo novelkat zemē pie sevis.”

Kaut arī sarunas sākumā Krišjānis norādīja, ka šajā darbā Nīče vēl nepauž sev vēlākā periodā raksturīgo indīgumu un naidīgumu, tomēr norādu, ka arī te lasītājs var saskarties ar, iespējams, iepriekš maz pieredzētu vēstījuma uzstājīgumu, kategorismu un bezkaislīgu tiešumu.

Laikiem un paaudzēm tieši nekad nav tiesību būt visu agrāko laiku un paaudžu tiesnesim, šī tik neērta situācija tiek vienīgi atsevišķiem cilvēkiem, turklāt – pavisam retiem. Fridrihs Nīče.