Nesen iznākusī monogrāfija par mākslinieku Niklāvu Strunki rosina dziļāk ielūkoties pētnieku paveiktajā. Mākslas un teātra zinātnieki iedziļinājušies un arī mainījuši akcentus mākslinieka atstātajā mantojumā. Turpmākās pirmdienas atvērsim pa vienai Niklāva Strunkes daiļrades lappusei. Sākam ar glezniecību un mākslas zinātnieces Aijas Brasliņas skatu uz Niklāvu Strunki.

Karavīra dēls Niklāvs Strunke piedzima 1894.gada 6.oktobrī Gostiņinā – Krievijas impērijai piederošā poļu pilsētiņā, kur tolaik atradies viņa tēva Jāņa Strunkes 3.strēlnieku pulks. Manuprāt, svarīgi zināt, ka „Niklāvam bija nepilni divarpus gadi, kad māte Marija, pirms šķiršanās no vīra liecinieku klātbūtnē parakstīja piespiedu atsacīšanos no bērniem.” Niklāva bērnība pagājusi nemitīgi pārvācoties līdz ar tēva dienesta vietu maiņām.

Sākotnējo mākslinieka izglītību Niklāvs gūst Valmierā pie Teodora Ūdera, tad – Pēterburgā, kur darbojas izsmalcinātajā „Mir iskusstva” grafiķu un scenogrāfu lokā.

Aija Brasliņa savā pētījumā / nodaļā „Strunke ar trim zvaigznītēm. Mākslinieks” – atklāj gan biogrāfiskus faktus, gan sniedz daudzpusīgu ieskatu mākslinieka radošajos periodos - minēšu tikai dažu apakšnodaļu virsrakstus - „Rēriha skola”, Voldemārs Matvejs un „jaunā māksla”; Strēlnieks un Jāzepa Grosvalda iesvaidīts modernists… „Ekspresionistu un Rīgas mākslinieku grupas brālībā”.

Jā, Pirmā pasaules kara laikā Niklāvs Strunke bija viens no Rīgas mākslinieku grupas, bet 1923.gadā kopā ar dzīvesbiedri Olgu dodas uz Berlīni. Un sākam tieši ar šo periodu, turklāt tajā gadā Berlīnē iznāk pirmais latviešu mākslas žurnāls „Laikmets”.

Starp Niklāva Strunkes pazīstamākajām gleznām jāmin „Florencietis ziemā” (1929) un „Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927) šis darbs iekļauts Latvijas Kultūras kanonā un izvēlēts arī jaunās monogrāfijas vākam.

Pētījumā Aija Brasliņa Niklāvu Strunki dēvē - „Pasaku vīrs ar gleznotāja ambīcijām” un pamato ar to, ka Strunke bija brīvmākslinieks, kurš gribējis būt gleznotājs un gribējis arī, lai laikabiedri atzīst par gleznotāju. Taču pats arī atzinis, ka ar 4-5 gleznām, ko pārdod, iztikt nevar. Tā par maizes darbu kļūst pārējās nodarbes, arī spožā grāmatu māksla, darbība scenogrāfijā.

Strunki dēvē par latviešu „itāli”, ar to saistīti divi ceļojumi – viens kopā ar Olgu 1924.gadā, otrs – 1926.gadā, kad uz Itāliju Niklāvs dodas bez ģimenes, īrē darbnīcu Florencē, apceļo Toskānu, studē itāļu vecmeistaru glezniecību.

Nonākam līdz nodaļai „Divas okupācijas un bēgļu laiva” . Niklāvs Strunke atstājis Rīgā iedzīvi, iekrājušos mākslas darbus , grāmatas un Latgales keramikas kolekciju, ar sievu un jaunākajiem bērniem Zanzu un Lari, padomju armijai tuvojoties, dodas Ventspils virzienā , lai pāri Baltijas jūrai bēgtu uz karā neitrālo Zviedriju. Pēc ilgas gaidīšanas 10.novembrī laiva līdz ar citiem izceļotājiem Jūrkalnes krastā steigā uzņem Strunkes. Niklāvam Strunkem izdevies līdzi aizvest arī rulli ar saviem darbiem. Pirmajām Zviedrijā sarīkotajām izstādēm ir arī katalogi.

„Kad iebraucu šeit Zviedrijā, tad tā biju visā savā būtībā pārņemts ar mūsu tautas bēgliskumu un tās traģismu, ka nekā cita nevarēju gleznot un domāt, kā tikai par latviešu tautas liktenīgo postu, ” rakstīja Niklāvs Strunke.

Strunkes apmetas uz dzīvi Stokholmas priekšpilsētā Aspundenā, kur Niklāvs tā arī neiejūtas, tāpēc vairākus mēnešus gadā kopā ar Olgu pavada Itālijā, Romā.