“No Arkādijas līdz Marsam” tagad ir ne tikai izstādes nosaukums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet arī grāmata, kura ne tikai sniedz ieskatu Rīgas dārzu un parku vēsturē, bet arī aktualizē jautājumu, kāda būs zaļās zonas nākotne klimata krīzes, politiskās un sociālas nestabilitātes laikos. Kā mainījusies sabiedrības izpratne par parkiem pilsētā, Kultūras rondo vērtē un par jauno izdevumu stāsta mākslas zinātniece Anda Boluža, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs.
Vaicāti, kuri parki Rīgā pašiem pētniekiem ir tuvāki, katrs min savu vietu, bet iemesli, kas uzrunā ir līdzīgi. Mārtiņš Mintaurs min Grīziņkalnu.
"Atceros no bērnības, tie iespaidi paliek visspilgtāk atmiņā. Tāpēc, ka tas ir viens no tiem Rīgas parkiem, kuram ir pamanāms un sajūtams reljefs. Tas uzreiz padara to savādāku," atzīst Mārtiņš Mintaurs. "Parks, kas līdzenajā Rīgas ainavā paceļas virs vidējā līmeņa, uzreiz labāk paliek atmiņā un kļūst pievilcīgāks."
Vents Vīnbergs to pašu iemeslu dēļ min Mārupītes gravu, ko neuzskata oficiāli par parku, jo arī tur ir trīs dimensijas, kas Rīgai nav pārāk raksturīgas. Savukārt Anda Boluža nosauc Dzegužkalnu.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
LSM.LV / Māksla
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X