No paaudzes paaudzē: Gaujas plostnieku tradīcijas

Kultūras rondo turpina ieskatīties prasmēs un nemateriālās kultūras mantojumā, kas nodots no paaudzes paaudzē. Šodien – par plostnieku tradīciju.

Lai arī plosta ceļi Gaujā ir aizauguši, krastos vēl vērojamas pludināšanas pēdas – ne tikai Baltezera kanāls, bet arī speciāli izbūvēts slēgums ūdens uzkrāšanai pirms Sikšņu krācēm, koku krautuvju vietas, plostnieku kopmītnes un arī vietvārdi. Nu Gaujas plostniecības vēsturei jauns pagrieziena punkts – ekspozīcija „Gaujas plostnieka stāsts”, kura padziļināti izklāsta šo nemateriālās kultūras mantojuma sastāvdaļu.

Līdz 20. gadsimta 60. gadu beigām Gauja tika izmantota kā ūdensceļš kokmateriālu transportēšanai, raksturo tradicionālās kultūras pētniece Ieva Vītola. Atsaucoties uz mežkopja un inženiera Arnolda Jākobsona 1944. gadā izdoto grāmatu „Kokmateriālu pludināšana Latvijā” un tajā publicētajiem mērījumiem, Gaujas straumes spēks vairāk nekā 300 kilometru garumā nesa baļķus no Vidzemes mežiem uz Strenčiem, Valmieru, Cēsīm, Līgatni un citām vietām. Jākobsona aplēses liecina, ka Gaujā bija bija lietojami 387 kilometri koku pludināšanai izmantojamā ūdensceļa, un tā sākums bija no Drustu dzelzceļa stacijas.

Sākotnēji kokmateriāli tika sieti jeb tīti plostos, kas korņika – proti, plosta vadītāja uzraudzībā mēroja ceļu līdz Carnikavai, bet pēc tam ar kuģi pa jūru uz Rīgu. 1903. gadā tika izbūvēta Gaujas-Daugavas kanāla sistēma, un plosti Rīgā nokļuva caur Mazo Baltezeru. Gaujas plosti bija 8,5 metrus plati, un to garums nedrīkstēja pārsniegt 95 metrus. Ievas Vītolas pētījumos gūts arī mazāk glaimojošs secinājums šai nodarbei, proti, lai arī plostu braukšana bija ienesīgs darbs un daudzi vīri pavasarī vismaz reizi devās peļņā, tā tomēr tika uzskatīta par tā dēvēto „asins naudu”. Proti, grūti un smagi nopelnītu. Turklāt tādu, kas nenes svētību, jo nereti tika atstāta krodziniekiem.

Taču dzīvē, kā mēs zinām, ir visādas krāsas. Gaujas plostnieki bija stipri un rūdīti, bezbailīgi un nereti dēkaini vīri, viņiem gāja pie sirds līksmība un spraigs darbs uz ūdens. Daudzi koku pludinātāji staigāja pa kokiem kā kaķi un prata braukt uz viena baļķa.

 Kā nekā, šīgada martā Latvija kopīgi ar vēl piecām valstīm nominējusi plostnieku amata prasmi UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajam sarakstam.

Kā apstiprinājums plostnieka un koku pludinātāja aroda nozīmīgumam mūsu tautas vēsturē ir realizēts projekts – ekspozīcija „Gaujas plostnieka stāsts”, kura atrodama Siguldā, Gaujmalā pie peldvietas glābšanas dienesta uz ūdens. To veido divas plostnieku mājiņas, kuras kalpoja par patvertnes vietu plostošanas gaitā, kā arī autentisks astes plosts, uz kādiem tādas mēdza atrasties. Astes plosti peldēja vaļēji pludināmo baļķu partijas beigās un uz tiem dzīvoja koku pludinātāji, kuri regulēja baļķu sastrēgumus, attīrīja no baļķiem upes krastus, sēres, celmus, siekstas un akmeņus, iebīdot tos atpakaļ straumē.

Ekspozīcijas „Gaujas plostnieka stāsts” iniciators, izveidotājs un saimnieks ir ilggadējais Gaujas Nacionālā parka vides aizsardzības inspektors Māris Ansis Mitrevics – līdzbiedru vidū goddevīgi dēvēts par Mitro.  Viņš savulaik arī pats ir strādājis uz Gaujas gan par koku pludinātāju, gan par pludināšanas meistaru.

Taču pirms ķeramies pie ekspozīcijas izpētes, saruna ar pētnieci Ievu Vītolu par viņas sastādīto tradīciju burtnīcu „Gaujas plostnieki”, kuru pirms četriem gadiem klajā laidusi starpnozaru mākslas grupa „Serde”. Sākotne šim „Tradīciju burtnīcu” projektam bijusi Latvijas Kultūras akadēmijas izglītības programmā „Tradicionālā kultūra”.

Neatņemama plostnieku ikdienas sastāvdaļa ir uz astes plosta vārītā zupa speciālā katlā. Nelielu atblāzmu no šīs sajūtas sniedz Māris Mitrevics, kurš jau ir iekūris ugunskuru un kopā ar savu biedru, „Gaujas plostnieku svētku” iniciatoru un mežzinātnes speciālistu, plostnieku no Strenčiem Mārtiņu Gaigalu ar to mielojas paši un cienā arī pārējos.