Noslēdzam ciklu, veltītu krievu rakstniekam Fjodoram Dostojevskim 200. dzimšanas dienā. Viņa darbi ir ietekmējuši gan kinorežisorus, gan baleta māksliniekus, tostarp arī Borisu Eifmanu. Taču arī pēdējo epizodi veltīsim teātra mākslai – gan Krievijas, gan pašmāju iestudējumu kontekstā. Jo, neatkarīgi no izvēlētā mākslas paveida, Dostojevska pamatdoma saglabājas nemainīga – cilvēka vieta pasaulē un tāda ceļa atrašana, kurš vestu atpakaļ pašam pie sevis un Visaugstākā.  

Fjodors Dostojevskis, runājot par saviem pirmajiem spilgtajiem iespaidiem teātrī, atceras: „Desmit gadu vecumā es Maskavā redzēju Šillera „Laupītāju” izrādi, kurā tēloja Pāvels Stepanovičs Mačalovs. Varu sacīt, ka spēcīgie iespaidi, ko es toreiz guvu, ļoti labvēlīgi ietekmēja manu garīgo pasauli.”

Pirmais rakstnieka darbs, kurš tiek uzvests uz teātra skatuves, ir romāna "Velni" dramatizējums, kura pirmiztrāde notika 1907. gada 29. septembrī Sanktpēterburgas Literatūras un mākslas biedrības teātrī. Tam sekoja iestudējumi tā dēvētajā MHATĀ jeb Antona Čehova vārdā nosauktajā Maskavas Mākslinieciskajā teātrī, proti -  "Brāļi Karamazovi" 1910. Gadā un jau otro reizi -  "Velni" (šajā versijā ar nosaukumu "Nikolajs Stavrogins" - 1913. gada rudenī.

Lai pārspriestu Fjodora Dostojevska darbu iestudējumus uz Krievijas teātra skatuvēm, uz sarunu aicināju teātra producenti un ilggadēju MHAT teātra darbinieci Jevgēņiju Šermeņovu, kura jau piecus gadus sevi pilntiesīgi var saukt par rīdzinieci. Jevgēņija stāsta par savu pirmo spēcīgo iespaidu saistībā ar Dostojevska darba iestudējumu uz teātra skatuves.

Sarunu par Fjodora Dostojevska darbu dažādajiem inscenējumiem teātrī turpinām ar teātra zinātnieci un kritiķi Edīti Tišheizeri. Viņai jautāju, vai varētu būt tā, ka Dostojevskis teātru repertuārus apmeklē sezonāli? Piemēram, mēdz teikt, ka rudeņos gribas klausīties blūzu vai džezu, vasarās ļaudis klausās vieglāku un pacilājošāku mūziku…Varbūt līdzīgi ir ar teātri, kad mākslinieciskajiem vadītājiem itin kā parādās spuldzīte virs galvas, sakot: „jā, šis nu ir tas īstais laiks, kad mums būtu jāķeras pie Dostojevska!”