„Nepārspējams dialogu meistars un smalka, ironiska humora īpašnieks,” – tā par Fjodoru Dostojevski saka režisors Pēteris Krilovs, kura „Brāļu Karamazovu” un „Velnu” iestudējumi ir uzskatāmi par Latvijas teātra Zelta fonda sastāvdaļu.

Režisoram Pēterim Krilovam Fjodora Dostojevska darbi sākotnēji nemaz tik ļoti nav patikuši – rakstnieks viņam „atklājies” pamazām, protams, sava nozīme bijusi arī uzaudzētajai dzīves pieredzei, kas palīdzējusi ievērot apkārtējo cilvēku raksturiezīmes.

Stāstot, Pēteris Krilovs piemin atsevišķu Dostojevska personāžu kopu – pie tam, dažādu, ne tikai viena darba ietvaros, kuras iezīmīgums ir, viņa paša vārdiem, „ūdens liešana”. Tātad, viņi pasaka būtībā „neko” un tikai rada troksni. Un, saskaroties ar šādu tipāžu atainojumu, nav jēgas šo „ūdens liešanu” mazināt vai censties padarīt to, sacīsim, par pulveri ūdens vietā. Tādēļ, ka tieši tā ir konkrētā tipāža – vai pat nelielas to grupas – konstitūcija.

Kā to apraksta teātra zinātniece Silvija Geikina, Pētera Krilova režijā 1991. gadā izveidotā pirmā Daugavpils aktieru kursa diplomdarba izrāde – Viljama Folknera “Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa” mākslinieciski novatorisko kvalitāšu dēļ kļuva par izcilu notikumu visā latviešu teātra vēsturē. Arī aktieru kursa diplomdarba izrāde – Fjodora Dostojevska “Velni” Krilova režijā – 1993. gadā guva nedalītu skatītāju un kritikas atzinību.

Tāpat pēc Fjodora Dostojevska romāna 1997. gada pavasarī tapušie „Brāļi Karamazovi” – bija aktiermeistarības diplomdarbs, kura trīs daļas Pētera Krilova režijā kopumā ilga septiņas stundas. Par iestudējumu krievu teātra zinātnieks Nikolajs Pesočinskis reiz izteicies: „Tas ir brīnums – ar tik jauniem, nepieredzējušiem aktieriem kamerstila izrādē, psiholoģiskā teātra nežēlīgajā tuvplānā sasniegt tik dziļu, gudru rezultātu!”

Teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska atceras: „Mazā telpa, tas, ka norise notika arī aiz loga, uzdrīkstēšanās runāt par lieliem jautājumiem un jūtu galējībām - tas viss radīja sajūtu, ka tev līdz ar nedaudzajiem izrādes skatītājiem ir ekskluzīva iespēja pieskarties brīnumam. Un katru redzēto reizi stāsts bija par kaut ko mazliet citu, priekšplānā izvirzoties citam varonim - vienvakar tas bija Ģirta Ēča intelektuālis Ivans, izmisis no dieva neesamības, citvakar Artūra Skrastiņa kaislīgais, trakais Dmitrijs, kura acis aizmigloja tieksme pēc Baibas Brokas Grušeņkas sakarsušās asinis, trešajā vakarā - Regnāra Vaivara tikai šķietami rāmais, ticīgais, mīlestības pilnais Aļoša.”