Padomija – naiva pusaugu puikas un jauna studenta skatījumā. Kas toreiz mums interesēja, vaicā vēsturnieks Valdis Klišāns savā jaunākajā grāmatā “Pieaugoša puikas atmiņu klade”. Atbildi meklējam kopā ar autoru Kultūras rondo studijā.

"Galīgi nemēģināju, rakstot šos tekstus, analizēt dziļi politisko sistēmu, padomju uzbūves principus. Es patiešām mēģināju kaut kur apziņā meditēt un mēģināju sajusties tā, kā es jutos, būdams zēns 70. gados: kā es skatījos uz pasauli, kā es uztvēru lietas, kā es komunicēju ar cilvēkiem," atzīst Valdis Klišāns. "Vēsturniekam jau vienmēr jāapzinās, ka ir tam virsū vēlākais uzslāņojums, bet šoreiz bija mērķis rakstīt tā, it kā es atrastos pie datora 1985. gadā."

Tradicionālā atmiņu klade, kāda savulaik bija populāra, Valdim ir bijusi, bet nav saglabājusies. Daudz ir saglabājušies mācību materiāli, skolas burtnīcas.

Atmiņu klade par padomijas notikumiem, kožļenēm, magnetofoniem, žiguļiem un lietām, par kurām pieaugušie nerunāja. Bez pretenzijām uz vēsturnieka skatu – autors Valdis Klišāns sper sānsoli jaunā grāmatā. "Atmiņu klades" pamatā ir refleksijas "Facebook" trīs gadu laikā par padomju laika sadzīves lietām.

"Viena lieta ir "Facebook", bet pilnīgi savādāk tas sāk izskatīties, ja liek uz papīra grāmatā, tad šādi pilnīgi haotiski komentāri lasītājam neradītu pārāk pievilcīgu ainu. Protams, es mēģināju ierakstus komplektēt pa tematiem un apaudzēt ar kaut ko. Tāpēc arī atlasīju arī interesantākos "Facebook" draugu komentārus, kas, man likās, ka papildina vai apstrīd manu teikto," stāsta Valdis Klišāns. "Papildināju ar tā laika anekdotēm. Arī pasēdēju "periodika.lv" un arī man ir mājās un laukos milzīgi padomju laiku žurnālu "Liesma", "Kino", "Zvaigzne", kurus es vasaras karstajos mēnešos, kad 30 grādos nevar iziet ārā, istabā caurskatīju, meklēdāms interesantākās epizodes, kas saskan ar to, ko es gribu teikt.