11.aprīlī Rīgā, kinoteātrī „Splendid Palace”, būs pirmizrāde Laimas Žurginas fimai „Kaza kāpa debesīs”. Par leģendāro 60. gadu Rīgas kafejnīcu „Kaza” un cilvēkiem, kas tur pulcējās un kurus vēlāk dēvēja par „kazistiem”, Kultūras Rondo studijā saruna ar dokumentālās filmas „Kaza kāpa debesīs” režisori Laimu Žurginu, kino kritiķi Anitu Uzulnieci un mākslinieku Eiženu Valpēteri.

„Anita [Uzulniece] „nēsājās” ar to ideju jau 90.gados. 1993.gadā bija mēģinājums reaminēt kafejnīcu „Kazu” tajās pašās telpās. (..) Mākslīgi to nevar radīt,” stāsta Laima Žurgina. „Tajā laikā Anita uzfilmēja materiālu. Tas ilgi gulēja. Tad filmu uzņēmās taisīt Ansis Epners (1937.-2003). Viņš dabūja nelielu atbalstu un uzņēma epizodi, kur savāca kopā „kazistus” uz Vlada Goldberga jumta.”

Režisore min, ka pēc Anša Epnera aiziešanas mūžībā, šķiet Māra Ķimele viņai piedāvājusi pārņemt filmas veidošanu, jo Žurgina zina to laiku un paaudzi.

Anita Uzulniece, kas nav "kaziste" skaidro, ka toreiz, 1993.gadā bija liela literatūras izstāde, kuras atklāšanu filmēja. Un pēc izstādes atklāšanas bija akcija – gājiens uz jaunatvērto „Kazu”. To visu filmēja Uldis Jancis.

„Ansis [Epners] pārņēma visu, bija tikšanās uz jumta, kad Ansis aizgāja, spriedām, ko darīt,” stāsta Anita Uzulniece.

„Visi kopa nonācām pie idejas, kaut arī Laima Žurgina bija Maskavā, viņa „pazīst drēbi”. Bet tās ārkārtīgi ievilkās. Labi, ka esam pie finiša un visi to redzēs.”

14.aprīlī filmu rādīs Liepājā, bet 24.aprīlī – Cēsīs. Rīgā būs tikai daži īpašie seansi ar radošo komandu - 13.aprīlī 16.00, 17.aprīlī 18.00 un 28.aprīlī 16.00.

Dokumentālās filmas „Kaza kāpa debesīs” varoņus vieno jaunības bohēmiskā pulcēšanās vieta, neliela kafejnīca Rīgas vecpilsētā, starp savējiem saukta par „Kazu”. Šī vieta apvīta leģendām, mītiem un humoristiskiem nostāstiem; tā bija vieta, kur padomju laika Rīgas jauniešiem garīgos orientierus sniedza Džoanas Baezas un Boba Dilana, Vladimira Visocka un Bulata Okudžavas mūzika, informācija no Rietumu pasaules nonāca  caur relatīvi brīvāko kaimiņvalstu presi – poļu, čehu, bulgāru žurnāliem; „Kazā no rokas rokā ceļoja nelegālā krievu samizdata literatūra – Solžeņicins, Brodskis, Dovlatovs –, te diskutēja par Džoisu, Kafku un Sartru,  Fellīni, Antonioni un Bergmanu, Pikaso un Polloku, Garodī un Dubčeku…

No 60. gadu “nepareizajiem jauniešiem”, kas pulcējās Kazā – nonkonformistiem, hipijiem un bitņikiem  – izauguši sabiedrībā pazīstami rakstnieki, dzejnieki, mūziķi, režisori, arī jaunās, brīvās Latvijas politiķi. 60. gados viņiem bija 18, 20, 25, šodien – par pusgadsimtu vairāk. Filma ir stāsts par leģendārām Latvijas kultūras un mākslas dzīves personībām – Imantu Kalniņu un Imantu Lancmani, Maiju Tabaku un Māru Ķimeli, Laimu Eglīti un Birutu Delli, Eiženu Valpēteri un Modri Tenisonu, Uldi Bērziņu un Jāni Rokpelni, Juri Zvirgzdiņu un Māri Bišofu, Māru Brašmani un Andri Grīnbergu, kurus vieno pagājušā gadsimta 60. gados slavenā kafejnīca „Kaza”.

Klausies arī sarunu ar Laimu Žurginu raidījumā Monopols.