„Mācītāji, rakstīdami latviski, ir sacerējuši „kurlam ēzelim stāstītas pasaciņas”,” pirms 200 gadiem pukojās viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā Garlībs Merķelis.

Tas notiek laikā, kuru šodien apjaušam kā vienu no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Par kultūras paradoksiem laikmetu lūzumos Kultūras rondo izvaicājam monogrāfijas „Apgaismības starpnieki. Vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā 1815 – 1848.” autoru, Latvijas Nacionālas bibliotēkas (LNB) vadošo pētnieku Paulu Daiju.

LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē.

Eiropā šis ir revolūciju laiks, bet pie mums to sauc par kluso laiku.

"To sauc par tukšo un kluso laiku. Man ļoti patika, kā Māris Zanders vienā sarunā jautāja: kāpēc ir tā, ka mēs labi zinām veco Stenderu, Garlību, Merķeli un Krišjāni Valdemāru, un pa vidu it kā nekas nenotiek? Mani ļoti ieinteresēja, kas notiek pa vidu," bilst Pauls Daija. "Ir ļoti daudz labu pētījumu par šo tēmu, bet

man liekas, ka mēs kopumā joprojām pārāk maz zinām, kas notika apgaismības laikmetā un kāpēc tas ir svarīgi. Bija ļoti interesanti strādāt pie šīs grāmatas, bet man visu laiku bija sajūta, ka man ļoti gribētos, lai arī citi par to uzzina, jo man liekas, ka mūsdienu latviešu sabiedrībā šī ir svarīga tēma, lai gan sena un pirmajā brīdī šķietami varbūt pat neaktuāla." 

"Es sāku šo tēmu pētīt pirms gadiem 20, un, ja es nodarbojos ar to vēl joprojām, tas ir tāpēc, ka šajā tēmā ir tāda spriedze. Īstenībā viens grāmatas nosaukuma variants bija "Plāns ledus", jo pētīt vācbaltiešu ieguldījumu latviešu kultūrā ir drusku staigāt pa plānu ledu, jo ļoti viegli iekrist galējībās - vai nu nosodīt vācbaltiešu kopienu, vai arī teikt, ka viņi ir tie, kas ienesa mums, latviešiem, kultūru," atklāj Pauls Daija. "Neokultūrtrēģerisms  ir vēsturnieka Kaspara Zeļļa ieteikts termins, kas man liekas ļoti labs.

Es domāju, ka mums ir attiecībā uz ļoti daudzām tēmām Latvijas vēsturē melnbalts skatījums, ir lietas, kas ir ļoti labas, un ir lietas, kas ir sliktas. Latvijas vēsture ir pilna ar šīm galējībām, un tas ir normāli, ka mums ir šāds skatījums. Tiešām dramatiskas pieredzes mums, iespējams, ir daudz vairāk nekā citiem. Tajā pašā laikā drusku biju noguris no tā melnbaltā skatījuma, man gribējās iedot citas krāsas.

Man liekas, ka vācbaltiešu un latviešu attiecības ir ļoti pretrunīgas. Domāju, ka taisnība savā ziņā ir gan vieniem, gan otriem. Un viens veids, kā varbūt pārvarēt šo pretrunīgumu vai pietuvoties tam no tādas produktīvas puses, ir no jauna lasīt pirmavotus un vairāk runāt nevis par abstraktām idejām, bet par konkrētiem cilvēkiem. Un tas ir tas, ko es darīju savā pētījumā, kas ir 10 biogrāfiskas esejas par savulaik ļoti interesantiem cilvēkiem."