"Lielā Kristapa" balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā piešķirta režisoram Pēterim Krilovam. Kultūras rondo devās pie režisora, kurš radījis nozīmīgas dokumentālās filmas un teātra  izrādes, ir aktiermeistarības pedagogs.

Režisors, pasniedzējs, iedvesmotājs, darītājs, radītājs… Šodienas teātra un kino telpa Latvijā nav saraujama ar Pētera Krilova vārdu. Allaž, kad ir iespēja ar Pēteri parunāt ilgāk un apspriest ko vairāk nekā tikai ikdienas skrējiena virspusējās lietas, teju katrreiz saruna top par ko lielāku, dziļāku un būtiskāku. Tā vien šķiet, ka aiz tumšajām brillēm paslēptās Pētera acis redz ko vairāk, pat to, kas vēl tikai top, to, ko pārējie vēl neredz… pat nenojauš.

Esmu uzaicināts pie Pētera mājās leģendārajā Nometņu ielas 73. nama dzīvoklī, kur Pēteris dzīvo visu mūžu. Pie mājas, neskatoties uz pelēcīgo ziemu, zaļo dārziņš un pie durvīm mani sagaida priecīgais labradors Timurs un Pēteris ir uzvārījis tēju…

Tu kā režisors, kurš māca citiem gan kino, gan teātrī, gan pats esmu bijis uz bīnes, kā tu tulko mirkli - kādi mēs esam tagad šeit, Latvijā?

Pēters Krilovs: Grūti ir atrast tādu precīzu īsu formulējumu. Es pateikšu tā: mēs dzīvojam ļoti īslaicīgas pašpietiekamības vajadzību apkalpošanai.

Mēs dzīvojam uz īsu distanci, mums nav garas perspektīvas nevienam ne politikā, ne saimniecībā, ne ekonomikā globāli, ne mākslā, ne izglītībā. Mums visiem - šodien man vajag un mums vajag šito, "davai" uztaisam, kaut gan "davai" uztaisām arī neiet cauri, jo neko ātri mēs mēs neuztaisām.

Bet mēs tomēr domājam par tādām ļoti īslaicīgām vajadzībām, šodien vajadzētu šito izdarīt, nu labi nu izdarām to. Ko tas dos, kā tas būs, kā tas atspēlēsies nākotnē? Neviens nedomā, neviens neprognozē. Viss tā kaut kā īslaicīgs, bet tāds arī ļoti... Ja būtu, teiksim, īslaicīgi, bet kaut kādas varbūt lielas lietas, piemēram, es nezinu, tur sastādīt mežu šausmīgi daudz. Šodien to darām, tas nevar būt īslaicīgs, meža izaugsme un kaut kas tur būs. Tas pat būtu skaisti. Bet mēs par daudz īsākiem mērķiem rūpējamies. 

Tas ir tāpēc, ka ļoti zema paškritika un pašrefleksija - kas mēs esam, ko mēs darām. Tas ir atkarīgs no izglītības, kas ir ļoti slikta, ļoti arī īslaicīgi. Viņa nedomā par to, ka cilvēkam tās zināšanas, ko viņš iegūst, ka būs vajadzīgas tālu, tālu, tālu uz priekšu lietot, un būtu labi, ja viņam būtu iemaņas zināšanas lietot, ka viņš varētu tās arī mācēt attīstīt, ka viņš pats sevi izglītotu un papildinātu savā procesā. 

Arī politikā. Es nezinu, kur Latvijas valsts iet politika. Es neko nesaprotu no tā, jo problēmas aug un tieši tas tukšums jau aug. 

Kā tev šķiet, kādā formā šobrīd ir Latvijas kino?

Pēteris Krilovs: Es domāju, ka ļoti labā, ka viņš ir ļoti labā tieši tāpēc, ka ļoti dažādi cilvēki, ļoti dažādi stili, žanri iet vaļā. Ir daudz arī mazās neveiksmes un tādas pusveiksmes. Bet tam ir jābūt. Saproti, tā ir tā augsne, uz kuras aug viss kaut kas. Es negribu teikt, ka Zilbalodis ir no tā ļoti attīstījies, kā lai saka, atgrūdies no tā. Gan jau viņš ir nenormāli spēcīgs pats individuāli. Viņš arī tuksnesī varbūt uztaisītu ģeniālu filmu, bet, protams, tas ir kopējais fons, kaut kāda domāšana... 

Man ir tāda teorija, tas vairāk attiecas uz tādu aktieru būšanu, bet es domāju, ka tas ir uz jebkuru. Ka māksla, es tagad lietošu tādu sliktu vārdu, bet māksla ražo tēlus, māksla rada tēlus. Un tā tēlu pasaule, jo viņa ir bagātāka, jo viņa ir raibāka, viņa sāk eksistēt pati par sevi.