Filma – pētījums par cilvēkiem tik nepieciešamo un tik devalvēto jēdzienu – par līdzjūtību. Pētera Krilova un Ivetas Budrevičas jaunā dokumentālā filma “Hekabes jautājums”. Tās pirmizrāde 17. maijā.

Filmas „Hekabes jautājums” galvenie varoņi ir mūziķi Rolands Ūdris un Ilona Balode, sociālā darbiniece Hanuka Lorengela, slimnīcas kapelāne Dana Kalniņa-Zaķe, aktieri Daiga Kažociņa un Kaspars Zvīgulis.

"Filma ir lielā mērā par mums pašiem, par iekšējiem procesiem, kas notiek mūsos, kad vēlamies palīdzēt. Kas ir tas, ko varam darīt otra labā un kas jādara sevis labā," atklāj Iveta Budreviča.

"Mums no paša sākuma jau bija tāds uzstādījums, ka mēs negribam runāt par sabiedrībā ārkārtīgi nepieciešamo un veicināmo darbību līdzjūtību, līdzcietību kā par sociālu parādību. Mēs attiecāmies no sociālas pieskaņas šai darbībai. Bet par to, kas notiek ar cilvēkiem, kuri citam palīdz, kāda ir viņu psiholoģiskā domāšanā un attieksme.

Kā tā veidojas. Kas notiek cilvēkā, kurš to dara," norāda Pēteris Krilovs. "Tāpēc ātri aizvirzījāmies uz aktieru līniju, jo aktieris ir cilvēks, kurš nemitīgi pārbauda šo iejušanos citā cilvēkā uz sevis. Tā ir viņa profesija, bet nekad to tā neizceļam."

Aktieri lielākoties atbildējuši, ka viņu darbā līdzcietību nav kopīga.

"Tā varbūt arī ir, bet pati tā funkcija, ka esi spiests vai tev ir darbs vai esi tādā pozīcijā, kā Ilona pret savu Ūdrīti, ka viņa to darbu dara. Mūs interesē, kas ar viņu notiek, kā viņa to dara, tieši psihiskais vai psiholoģiskais mehānisms, kā tas notiek. Tāpēc filmā ienāca Dana Kalniņa-Zaķe. Tas ir viņas darbs. Visas līnijas smuki saplūda. Tas, ka Hanuka strādāja ar Rīgas prostitūtām un Daiga Kažociņa spēlēja Soņu uz skatuves, tas viss kaut kā viens otru papildināja," bilst Pēteris Krilovs.

Pēteris Krilovs arī atklāj, ka filmas veidošanā liels ir montāžas režisora Armanda Zača nopelns.

"Vienu brīdi šaubījāmies par daudzām līnijām, vai tās turēsies kopā, kas viņas sacementēs," tā Pēteris Krilovs.

"Strādāt ar saviem audzēkņiem, bijušajiem audzēkņiem ir ārkārtīgi patīkami. Es to novēlu jebkuram. Tikai to var darīt zināmā vecumā. jaunībā nesanāk," atzīst Pēteris Krilovs.

"Pie šīs filmas ne tikai Iveta ir otrais režisors, un man liekas, mēs ļoti koleģiāli un vienlīdzīgi sastrādājām un es ļoti klausījos Ivetas intonāciju. Iveta ir ļoti cieti domājoša, viņa neizplūst emocijās un garās pasāžās. Ja ko domā un uzskata, to arī pasaka. Tas ir labs tests," turpina Pēteris Krilovs.

Pētera Krilova audzēknis ir arī filmas montāžas režisors Armands Začs. Tāpat pie filmas strādājuši viņa audzēkņi Mārcis Slavinskis un Elza Gauja ieskaņojusi.

Lai līdzjūtības vai izpratnes vārdā palīdzētu citam cilvēkam, bieži vien ir jāizdara tikai pavisam vienkāršas lietas, kas tomēr izrādās vai tikai šķiet neiedomājami grūtas. Filmas nosaukumā minētā mītiskā Hekabe, kuru savos monologos piesauc Šekspīra populārākais varonis Hamlets, ir sieviete, par kuru neviens neko nezina, gandrīz kā apzīmējums tiem, par kuriem mums nav nekādas daļas – kamēr nepienāk vajadzība iejusties, kas viņiem sāp.

Pieredzējušais režisors un pedagogs Pēteris Krilovs filmu veidojis kopā ar savu studenti Ivetu Budreviču, kura 2016. gadā absolvēja LKA Filmu režijas bakalaura programmu.

Filmas operators ir Aigars Sērmukšs, komandā ir arī montāžas režisors Armands Začs, komponists Platons Buravickis, skaņu režisors Artis Dukaļskis un skaņu operators Arvīds Ceļmalis, datorgrafikas autors Oskars Lelis, filmas vizuālo tēlu papildina Hanukas Lorengelas zīmējumi un teksti. Filma tapusi studijā VFS Films.