“Laime nav rītdiena, ne arī vakardiena”, “priecīgs prāts un saticība dara laimīgu”, “laime pieder tam, kas ar sevi mierā” – tie ir tikai daži no sakāmvārdiem, kurus literatūrzinātnieks un folkloras pētnieks Pēteris Birkerts piemin savā apjomīgajā darbā “Latvju tautas dzīves gudrība”.

Laimei (un tās pārzinātājai Laimai) pētījumā veltīts plašs izvērsums, aprakstot tās neviendabīgumu un nepastāvīgumu. Par to arī nākamajā cikla epizodē, kas iepazīstina ar Pētera Birkerta pētījumu, ko klajā laidusi izdevniecība “Jānis Roze”.

Kaut gan Laima vispirms ir sieviešu patrone jeb aizstāve, pēc viņas gādības meklēja ikviens. To apstiprina pasaku materiāls, kur viens no pazīstamākajiem motīviem ir bagātā un nabagā zemnieka attiecības ar Laimu, kurās iezīmējas netaisnības aspekts: Laima nevar palīdzēt cilvēkam, ja tā nav viņa Laima. Svarīgākais dievības uzdevums ir cilvēka likteņa lemšana, un šī lēmuma spēku nevienam nav pa spēkam izmainīt. Laima nebūt neliek tikai vieglus un patīkamus mūžus, bet arī grūtus un asaru pilnus. Nereti savā uzdevumā viņa apspriežas ar Dievu, piedevām – Laimai ir arī divas atbalstītājas un aivietotājas, Dēkla un Kārta. Reizēm par Dēkla ar Laimu saplūst vienā būtnē, kamēr Kārtas vārds dainās tiek lietots daudz retāk.

Pēteris Birkerts savā pētījumā atsaucas uz kolēģi Pēteri Šmitu, kurš savā darbā “Latviešu mitoloģija” norādījis: “Triju līdzīgo likteņa dievību pamati gan nebūs šķirami no trim grieķu Moirām un trim romiešu liktieņiem”.

Kā laimes izpratne veidojusies pagātnes kopienu vidū, kur balstās tās nosaukšana un piesaukšana, spriedīsim ar filozofu un dzejnieku Ilmāru Šlāpinu un Latvijas bērnu un jauniešu folkloras kustības aktivitāšu mākslinieciskā vadītāju, filozofi Māru Mellēnu.