Kinoteātru repertuārā šobrīd ir režisora Džuljana Šnābela interpretācija par Vinsentu van Gogu – filma „Pie mūžības vārtiem”. Tā ataino viņa dzīves izskaņas periodu, kurš radošā ziņā gleznotājam bija visražīgākais un spilgtākais, bet personīgā dzīvē – vistumšākais un rūgtākais. Nenovērtēts un nesaprasts, van Gogs ne mirkli neatkāpās no iekšējās misijas: gleznot, un vienīgais, kas viņu no tā spēja atturēt, bija viņa garīgās veselības sarežģījumi.

Drāmas „Van Gogs. Pie mūžības vārtiem” režisors Džuljans Šnābels intervijā kinožurnālam „Variety” norāda, ka nav vēlējies veidot to kā biogrāfisku filmu, bet gan kā variāciju par to, kā redzēt pasauli mākslinieka acīm. Nosacītu, nevis ikdienas norisēm pakārtotu; košu un spilgtu kontrastu pārbagātu, nevis garlaicīgi ievietotu pamattoņu variācijās. Šis nolūks ir pilnībā izdevies – iespējams, tāpēc, ka pats Šnābels vispirms vairāk zināms kā gleznotājs, kurš kinorežijai pievērsies salīdzinoši vēlīnā vecumā: 45 gados. Līdz šim viņa kontā ir četras spēles un viena dokumentālā filma. Gleznotāja talantu Šnābels demonstrē arī filmā par Van Gogu, kuru spēlē aktieris Vilems Defo: mākslas departamenta piedāvātās reprodukcijas režisors uzskatījis par tik nekvalitatīvām, ka ķēries pie audekla pats. Rezultātā tapuši vairākas Van Goga gleznu kopijas, tāpat arī tajās ainās, kurās redzamas gleznotāja rokas, kuras darbojas ar otām un glezno, pieder gan Vilemam Defo, gan pašam Šnābelam.

Iespaidos par filmu „Van Gogs. Pie mūžības vārtiem” dalās mākslas zinātniece Edvarda Šmite.