“Pieci vētrainie gadi. 1987–1991” mākslas fotogrāfa Gvido Kajona melnbaltajās fotogrāfijās un publicista un mākslas vēsturnieka Pētera Bankovska vērojumā. Kā mainās mūsu uztvere par laiku? Cik daudz esam paspējuši izstumt no savas apziņas par perestroiku, Padomju Savienības norietu, pirmo kokakolu? Un – cik bīstams ir nostaļģijas slazds par laiku, kurš savā nokrāsā draud atkārtoties arī mūsdienās? Kultūras rondo tiekamies ar abiem izstādes veidotājiem.

No 17. marta galerijā „Istaba” skatāma Gvido Kajona melnbalto fotogrāfiju izstāde “Pieci vētrainie gadi. 1987–1991”. Izstādei atlasītas fotogrāfijas no laikposma, kad Latvija izlauzās no padomju režīma.

Izstādei atlasītas fotogrāfijas no laikposma, kad Latvija izlauzās no padomju režīma. Uz katru no pieciem gadiem attiecināmas 10 fotogrāfijas, kurās parādās ne tikai Rīga, Talsi vai Ogre, bet iespraucas arī Londonā, Maskavā vai Rietumberlīnē notverti tālaika vēsturiskie kadri. Brīdī, kad Eiropa piedzīvo kara draudus, Kajona izstāde atgādina par miera un brīvības trauslumu tumšu spēku priekšā, norāda izstādes veidotāji.

"Par to laiku es varētu teikt, ka tā bija tāda ļoti liela, samērā labi organizēta teātra izrāde. Bija pāris galvenie režisori, bija mazāki režisori un bija ļoti daudz aktieru, respektīvi, mēs tie bijām. Viena daļa aktieru nemaz nesaprata, ka viņi ir aktieri, viņiem tā tēlošana sanāca dabiski, bija arī pašdarbnieki, protams, kas režisoriem ne pārāk patika. Vislielākās grūtības režisoriem sagādāja tie aktieri, kas principā atteicās tēlot. Tiem bija kaut kādi speciāli mēri pieņemti. Sākot ar 80. gadiem, es arī piedalījos šajā teātra izrādē un fotografēju daudz ainas," laiku, kas ietverts izstādes darbos raksturo Gvido Kajons.

Ko nozīmēja toreiz būt ikdienā ar kameru, ar to bezkaislīgo lēcu būt tajā realitātē klāt?

Gvido Kajons: Bija situācijas, kad tas bija neiespējami, bija arī bīstamas situācijas, kad "rūpējās" par mums. Bet tajā zonā, kur es darbojos, nebija lielas problēmas. Visvieglāk bija fotografēt tās izrādes, kas notika 1. maijā un 7. novembrī, tās bija oficiālās izrādes. Tur nebija nekādas problēmas.

Pēteris Bankovskis norāda uz kādu izstādes darbu, kurā redzama kāds mirklis no Oktobra svētku vai Maija svētku parādes, kur bija rati (piekabe), uz kura izvietoti Marksa, Engelsa un Ļeņina bareljefi. 

"Ja mēs gribam interpretēt bildi kā kaut ko simbolisku, mēs varam teikt: aktieri, šajā gadījumā sabiedrība aizbrauc kaut kur tālāk un pamet novārtā, uz visiem laikiem atstāj nopakaļus Marksu, Engelsu un Ļeņinu," vērtē Pēteris Bankovskis. "Tā jau nebija, un tā arī nav. Patiesību sakot, visos pasaules stūros mēs redzam entuziastus, kas ar tiem pašiem plakātiem un tiem pašiem ģīmjiem joprojām operē. Un tā ilūzija, ka 1987. gadā varēja sākt aizbēgt no paši no sevis, viņa ir izčākstējusi. Kur mēs šobrīd esam? Tāds pats haoss valda pasaulē, kā valdīja toreiz, vēl daudz briesmīgāks, starp citu. Un tas tik parāda to, ka cilvēka daba patiesībā ir nemainīga, un tajā galvenās komponentes ir tieksme pēc varas, pēc uzkundzēšanās vai pēc pakļaušanās. Tā tas viss tiek spēlēts visos laikos. Tāpēc nostalģija pēc vieniem vai otriem kaut kādiem pagātnes gadiem ir lieka, jo mēs visu to pašu, kas bija kaut kur bijis, mēs varam pārdzīvot arī tagad un, nedod Dievs, vēl pārdzīvosim kaut ko daudz ļaunāku. Tāpēc man tā bilde likās tāda ārkārtīgi simboliska un svarīga."

"Kas tad ir tā dokumentālā vai emocionāli iekrāsotā dokumentālā fotogrāfija, par kādu mēs varam runāt attiecībā uz Gvido? Tā fotogrāfija ir kā apstādināts vai sasaldēts viens mirklis kaut kādu sekundes simtdaļa attiecībā no apgaismojuma, kāds tur ir bijis tajā brīdī, vai sekundes divsimtdaļa. Apstādināta un iesaldēta kā līķis tanī krievu kamerā, kuru mēs gaidām, ka viņu atkausēs kaut kur. Un tagad pienāk viens brīdis, kad mēs atrodam kaut kur arhīvā, miskastē, izstādē vai kaut kur citur vienu fotoattēlu nodrukātu vai izkopētu, vai pat digitāli brīnumainā kārtā saglabātu, un pēkšņi viņš "atkūst". Var arī "neatkust", bet "atkūst", un mēs pēkšņi esam iekšā tanī visā pasākumā, mums sāk darboties domu process. Ledus ir izkusis un bilde strādā, un tā ir man liekas, vislielākā foto vērtība," turpina Pēteris Bankovskis. 

Pagājušā gada nogalē izstāde savu pirmo izrādīšanu piedzīvoja Talsu Kultūras centrā. Galerijā "Istaba" izstāde būs skatāma līdz 18. aprīlim.