Viestura Kairiša spēlfilma “Piļsāta pi upis”/Pilsēta pie upes” piedzīvojusi pirmizrādi Krāslavā. Starp trīs varām un divām sievietēm, kas plosa viņa sirdi, izvēli jāizdara māleram (krāsotājam) Ansim. Par filmas estētiku un vēsturisko stāstu Kultūras Rondo studijā saruna ar tās režisoru Viesturu Kairišu, mākslinieci Ievu Jurjāni un producentu Gunti Trekteri.

"Filma ir Latgalē, latgaliešu valodā un cilvēkiem jāsaprot, ka Latvija nav tikai Rīga. Manuprāt, tas bija ļoti svarīgi to pirmajiem arī savā ziņā kā pateicību parādīt, ne tikai par to, ka cilvēki palīdzēja, bet par to, ka viņi var iedvesmot mūs tādām lietām. Mēs, protams, filmas pirmizrādi taisījām Latgalē, bija paralēli gan Krāslavā, gan Rēzeknē "Gorā". Grupa [filmēšanas] bija Krāslavā, jo Krāslavā tā pilsēta pie upes faktiski to savu gala veidolu arī ieguva," atzīst Viesturs Kairišs.

"Šis ir milzīgs projekts, pie kā mēs strādājām aptuveni piecus gadus, no pirmās idejas uzmetuma, līdz daudziem scenārija variantiem, ko, balstoties uz Gunāra Janovska grāmatu "Pilsēta pie upes", Viesturs pārrakstīja. Un, protams, nebija, nebija vienkārši milzīgu projektu arī finansēt. Paldies Dievam, mums nāca palīgā gan kolēģi no Čehijas, gan kolēģi no Lietuvas, gan daudzi vietējie atbalstītāji, bez kuru atbalsta un palīdzības pleca mēs vienkārši nebūtu tikuši galā," vērtē Guntis Trekteris.

"Attiecībā uz pirmizrādi, es domāju, ka tā ir pilnīgi cita sajūta, vai tu rīko pirmizrādi Rīgā, te ir tādas pierastās pirmizrādes publikas aprindas, kas apmēram zini, kā viņi kā reaģēs. Rīkojot pirmizrāde Latgalē, tā ir kaut kāda pirmizrāde tiešajiem filmas skatītājiem. Tu redzi tādu normālu, adekvātu reakciju uz filmu, ko cilvēki par viņu saka - kas patīk, kas nepatīk, par ko smējzxs, par ko raud. Tas, man liekas, ir ļoti vērtīgi. Iesaka daudziem kolēģiem pamēģināt uztaisīt pirmizrādes ārpus Rīgas," turpina Trekteris.

Pilsētā pie upes savā ziņā ir vairāku Latgales pilsētu kolāža.

"Es varu tikai liecināt, ka, lai taptu šī viena unikālā, uz ekrāna redzamā pilsēta pie upes, mums bija jāatrod kā tādas rozīnes kliņģeri mazas, fantastiskas vietas gan Krāslavā, gan Ludzā, gan Daugavpilī, arī Varakļānos, Rēzeknē, Subatē.

Un mēs esam diezgan prasīgi, un producentam noteikti nebija viegli, jo nebija iespējams, lai kā censtos un gribējām atrast visas šīs vietas Krāslavā, bet vēsturē un padomju laiks ir tik nežēlīgi izturējies pret šīm skaistajām pilsētām, ka mēs varējām tikai kolāžas veidā saliekot, radīt savu ideālu," atklāj Ieva Jurjāne.