Poruks un Druviena ir nedalāmi jēdzieni - vismaz druvēnieši par to ir stingri pārliecināti. Druvienā veram vaļā Ingas Žoludes romānu "Vendenes Lotospuķe" un ieskatāmies arī muižā, vecajā skolā, latviskās dzīvesziņas centrā, kultūras namā un kāpjam tornī klausīties, kā Poruks skan vāciski.

Tas bija neparasts ceļojums – viena diena, viens pagasts, bet cilvēki tur runā dzejā, arī tad, kad tā ir proza. Druviena ir Jāņa Poruka dzimtā vieta, un Druvienas bibliotēkā arī vērām vaļā Ingas Žoludes romānu „Vendenes Lotospuķe”. Jānim Porukam šomēnes -150.

Inga jau bija kļuvusi par savējo, gan iedama vasaras pastaigās kopā ar druvēniešiem, gan jautājot un pētot, gan tagad – mazliet baidoties, ko viņi teiks, kad izlasīs.

Kopā ar autori un izdevēju –„Dienas grāmatas” vadītāju Daci Sparāni-Freimani mums ļauts izceļoties gan pa Druvienas veco skolu, kur tagad muzejs, gan pa kultūras namu un „Silamaču” muzeju, gan uzkāpt muižas tornī. Un domās izstaigāt vienu ceļa posmu, kurā pavadīja Ligita Zvaigznekalne, kura ilgus gadus vadījusi Poruka muzeju.

Bet atceļā uz Rīgu Inga Žolude mums stāsta par visu, ko viņa tagad zina par lotospuķēm. Bet Druvienā paliek bezgala sirsnīgi cilvēki, kuri prot runāt dzejā, arī tad, kad runā prozu. Ligita Zvaigznekalna, Anita Graumane, Velga Černoglazova, kura mums izrāda Druvienas latviskās dzīvesziņas centru un tornī runā Poruka dzeju vāciski; Valda Putena, kura izvadā pa „Silmaču” muzeju un Kultūras namā rāda īpašo sienu; bibliotēkas vadītāja Daiga Apsīte, kura izcepusi Poruka jubilejas torti, saimnieces, kuras cienā ar zupu un debesmannu; Kristaps, kurš izbrauc Druvienu kopā ar mums