Rakstīšanai vajag brīvu galvu. Stāsts par gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu

Lielāko mūža daļu viņš ir aizvadījis Sanfrancisko, Kalifornijā. Trimdā devies Otrā pasaules kara beigās. Paralēli glezniecībai nodarbojies ar lugu rakstīšanu – sākumā angļu valodā, bet vēlāk latviski, lai nepazaudētu dzimto valodu un arī veselo saprātu. Kultūras rondo stāsts par nu jau mūžībā aizsakto gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu (1926–2026).

"Pēc vairāku gadu pārtraukuma es kārtējo reizi restorānā pusdienoju ar savu kādreizējo galeristi Džeinu Holoveju. 

- Kas noticis ar tavu seju, viņa izbrīnījusies jautāja. 

- Nekas. Kāpēc tu tā jautā? es atbildēju ar zināmu nepatiku. 

- Absolūti nekas. Ar saviem nošļukušajiem vaigiem tu izskaties pēc gigantiskas vāveres."

Tā varētu sākties emocionālā minimālista Raimonda Staprāna memuāri. Savā simtajā gadā viņš pameta šo pusi un dodas uz savām pašradītajām debesīm. Bet līdz tam Ingvildai Strautmanei ir bijušās vairākas sarunas ar Raimondu Staprānu un viņa dzīvesbiedri Ilonu gan viņa mājās Sanfrancisko, gan Rīgā. kopīgajām sarunām ir vairāk nekā 10 gadu un plaša ģeogrāfija. Protams, Sanfrancisko un Rīga, bet arī Siranča. 

Un šim Raimonda Staprāna simtajam gadam ir jābūt īpašam, jo gaidāma izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur šoreiz būs vairāk par piecām gleznām. Un Pētera Krilova filmas "Sarkanais šķūnis", kuras tēlu iedvesmojušas Raimonda gleznas. Iespējams, sagaidīsim arī memuārus, no kuriem pa gabaliņam viņš lasījis priekšā.

Šis raidījums tapis dziļā mīlestībā Raimonda Staprāna piemiņai, pārklausoties bezgala daudzās ierakstītās sarunas un atceroties vēl vairāk neierakstīto. 

Kāda doma vienmēr atgādina Raimondu Staprānu - rakstīšanai vajag brīvu galvu.