Riga IFF piedāvā amerikāņu autorkino granda Džima Džārmuša retrospekciju

Šodien, 12. oktobrī, sākas Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF), kas šogad atzīmē desmito gadadienu. Savukārt amerikāņu autorkino grandam Džimam Džārmušam šogad aprit 70. Atzīmējot abas apaļās jubilejas, kinofestivāla veidotāji programmā iekļāvuši atsevišķu Džārmuša retrospekciju, dodot iespēju uz lielā ekrāna noskatīties četrus no spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem. Kas ir Džims Džārmušs un kāpēc jums varētu būt interesanti viņu iepazīt tuvāk?

Kad 2021.gadā ASV grāmatnīcu plauktos nonāca pazīstamā kinorežisora Džima Džārmuša kolāžu grāmata, daudzi bija pārsteigti par šādu viņa radošo pusi. Zināms, ka viņš uzņem filmas, raksta scenārijus un dzeju, komponē, bet izrādījās, ka gadiem ilgi viņa aizraušanās bijusi arī kolāžu veidošana no avīžu izgriezumiem.

Pirms gada publiskā sarunā ar rakstnieku Džonatanu Eimsu Čikāgas Humanitāro zinātņu festivālā Džārmušs teica, ka šīs kolāžas viņam ir veids, kā pabūt klusumā un mierā ar sevi. Bet tikai nesen viņš sapratis, ka patiesībā visu savu radošo dzīvi strādā pēc kolāžas principa.

„Es to īsti nebiju aptvēris līdz brīdim, kad iznāca mana kolāžu grāmata un man vajadzēja sniegt dažas intervijas. Domāju: velns, ko lai saka, nevaru izdomāt… Un tad es sapratu, ka patiesībā taču visā savā radošajā darbā izmantoju šo pašu kolāžas metodi. Kad taisu filmas, es vienmēr pats rakstu scenāriju. Ilgāku laiku vācu idejas, vienmēr nēsāju līdzi blociņu un pierakstu dažādas domas vai atgadījumus. Un, kad esmu gatavs ķerties pie scenārija, es lieku šīs idejas kopā kā tādā kolāžā. Un tās pašas izveido attēlu. Arī, kad filmēju, - un es zinu, ka visi režisori tā nedara, bet man tā patīk – es vienkārši vācu materiālu, no kā veidosim filmu. Jo pati filma reāli top montāžas telpā. Un tas kļūst par ļoti līdzīgu procesu – es vācu lietas kopā un ļauju tām izveidot stāstu. Es vienkārši uzmanīgi ieklausos tajā, ko esmu savācis – un tas attiecas tiklab uz kolāžu veidošanu, kā uz scenāriju rakstīšanu, filmēšanu un mūzikas rakstīšanu.”

Džārmuša īpatnās, reizēm lēnās un apcerīgās filmas nav masu kino produkts, taču ir augstu vērtētas kino kritiķu vidū, izceļot Džārmuša pašironiju, spilgtos tipāžus, atmosfēru un režisora allaž klātesošo pašironiju, kas caurauž arī jau pieminēto interviju Čikāgā.

Izrādās, ka Džims Džārmušs nekad neskatās pats savas filmas, kad ir tās pabeidzis un nodevis skatītājiem. Jo gluži vienkārši nevarot no tām vairs neko iegūt. Citu filmas gan viņš skatoties daudz – vismaz divas dienā, ja ir iespēja. Bet nejautājiet viņam, ko viņš domājis ar kādu konkrētu ainu kādā savā filmā.

Džims Džārmušs savulaik studējis Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā Manhetenā. Vairākas desmitgades vēlāk tur mācījās arī latviešu režisors Matīss Kaža, kurš studiju laikā saticis Džarmušu klātienē un daudz skatījies viņa kino.

Matīsa Kažas pirmā pieredze ar Džārmuša kino gan neesot bijusi no veiksmīgajām. Trīspadsmit gados ar tēti aizgājis uz Džārmuša filmu „Kontroles robežas”, ko šodien atceras kā „krācēju seansu” – filmas lēnums iemidzinājis ne vienu vien skatītāju. Vēlāk Kaža devis Džārmušam vēl vienu iespēju, noskatoties viņa agrīnās filmas un iepazīstot viņu kā vienu no interesantākajiem amerikāņu neatkarīgā kino režisoriem.

Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā varēs redzēt četru Džārmuša filmu izlasi: viņa pirmo lielo kinodarbu, 1984.gada „Dīvaināk nekā paradīzē”, kas iekļauta ASV Nacionālajā filmu reģistrā jeb „kino kanonā”; 1995.gada vesternu „Mironis”, 1999.gada filmu „Spoku suns. Samuraja ceļš”, kā arī 2003.gada hitu „Kafija un cigaretes”. Kinorežisors Matīss Kaža tās uzskata par spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem, kam viņš pievienotu arī „Noslēpumu vilciens” un „Nakts uz zemes”.

Džārmuša filmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā būs skatāmas šajā un nākamajā nedēļas nogalē. Starp citu, ar vairāku kinodarbu parādi šai festivālā apaļā jubilejā tiks godināts vēl viens režisors – zviedrs Rojs Andersons, kuram šogad aprit 80.