Aktrise Sabīne Timoteo pirms pirmizrādes vēl nav redzējusi sevi filmā „Melānijas hronika”. Viņa to skatīsies tikai pirmizrādē 1. novembrī.

“Es neskatos, kas ir uz ekrāna, jo negribu kontrolēt savu tēlu. Kontrole nāk no ārpuses. Es uz sevi neskatos, kad darbojos filmā. Uz mani skatās un vēro citi cilvēki. Es netērēju enerģiju sava tēla ārējo izpausmju novērtēšanai,” intervijā Kultūras Rondo atklāj aktrise Sabīne Timoteo. “Man nav liekas enerģijas, lai kontrolētu savu atspulgu. Un es to negribu. Dažreiz manā profesijā aktrisei tas ir jādara. Bet ne „Melānijas hronikā”. Šajā filmā es biju un dzīvoju, nevis spēlēju.”

1.novembrī Latvijas pirmizrādi piedzīvo režisora Viestura Kairiša ilgi gaidītā filma „Melānijas hronika”. Tās pamatā ir Sibīrijas izsūtījumu izdzīvojušās Melānijas Vanagas autobiogrāfiskais romāns „Veļupes krastā”, kurš grāmatā pirmo reizi iznāca 1991. gadā. Filmā saglabāts rakstītā vēstījuma kodols: 1941.gada 14. jūnija naktī savā namā Rīgā tiek apcietināta ģimene - Melānija un Andrejs Vanagi. Pavēlēts modināt dēlu un visiem kāpt kravas mašīnā. Stacijā māte un dēls Andreju redz pēdējo reizi, kad Andrejs atvadās ar vārdiem: „Audzini dēlu”.

Režisoram Viesturam Kairišam Melānijas Vanagas sāpju un drosmes ceļa izstāstīšanai filmā “Melānijas hronika” vajadzēja sākt no tīra laukuma. Un ļoti svarīgi bija atrast īsto aktrisi galvenajai lomai. Atrast tādu, kurai nenāk līdzi par Latvijas skatītājiem iepriekš jau zināmām lomām. Pēdējos gadus, skatīdamies filmas Berlīnes starptautiskajā kino festivālā, viņš vairākas reizes bija ievērojis šveiciešu aktrisi Sabīni Timoteo. Trausla un spēcīga, ne tikai aktrise, bet arī baletdejotāja, patstāvīga un neatkarīga no pusaudzes gadiem. 

Sabīne Timoteo: Mans pirmais jautājums Viesturam Kairišam bija - kādā valodā es runāšu? Viesturs sacīja – angļu. Piedod, sacīju es. Tas nav iespējams. Melānija nevar runāt angliski. Tas nav iespējams. Mēģināšu tikt galā ar šo izaicinājumu un iemācīšos tekstu latviski. Vismaz jums uz ekrāna būs pareizas lūpu kustības. Un es nejutīšos muļķīgi, kad kolēģi aktieri runās ar mani latviski un krieviski, bet es atbildēšu angliski. Tas nestrādā.

Ruta Rikše: Tas ir milzu darbs, iemācīties tekstu ne tikai latviski, bet arī krieviski, nezinot valodu.

Jums vajadzēja redzēt manu virtuvi. Virtuvē es pavadu daudz laika. Tā ir kā mana dzīvojamā istaba.

Tādēļ Melānijas tekstu pielīmēju virtuvē uz visām sienām, lai vienmēr varētu to redzēt. Pat tad, kad nestrādāju, lai teksts allaž ir manu acu priekšā un tuvumā. Lai tas iekļūst manā zemapziņā un prātā. Gluži neapzināti.

Kā jūs sapratāt, kā vārdi un teikumi ir jāizrunā?

Producēšanas kompānija “Mistrus Media” atsūtīja man skaņu ierakstu, kurā latviešu sieviete neitrālā balsī nolasa Melānijas tekstu. Es pastāvīgi klausījos šos vārdus kā mūziku.

Un kā ar krievu valodu?

Tieši tāpat. Es nerunāju krieviski. Bet man bija lieliska iespēja strādāt ar Ilzi. Ilzi no Cīrihes. Viņa ir latviete un profesionāla skolotāja, kas vienlīdz labi zina abas - latviešu un krievu valodu. Kad es biju iemācījusies kādu teksta gabaliņu, gāju pie viņas pēc padoma, tad atkal mājās mācīties un atkal atpakaļ pie Ilzes.

Jūs runājat piecās valodās - vācu, angļu, franču, itāliešu un spāņu, vai tas palīdzēja iejusties latviešu un krievu valodā?

Nē, man palīdzēja kas cits. Par to mēs runājām ar režisoru Viesturu Kairišu un operatoru Gintu Bērziņu. Nolēmām, ka nepaturēsim manu balsi filmai. Es tikai mācīšos fonētisko izrunu. Es nekoncentrējos un neiespringu uz to, lai izruna būtu pareiza. Es koncentrējos uz darbošanos un saviem uzdevumiem. Bet ne lai pareizi runātu latviski. Tas man ļoti palīdzēja. Un tad viņi paturēja manu balsi filmai, bet uzņemšanas procesā man nebija jādomā par pareizu izrunu. 

„Filmā Melānijas hronikā” aktrise Sabīne Timoteo par Melāniju visvairāk pasaka ķermeņa valodā.

Tā ir režisora Viestura pieeja. Viņa sacītais bija svarīgs manas lomas tapšanā. Es klausījos, ko viņš man saka. Viņa acis bija skats no malas. Viņš bija tas, kas kontrolēja uz ekrāna notiekošo. Līdzīgi diriģentam, veidojot un piedodot formu.  Tas bija Viesturs Kairišs, kurš aicināja mani doties šajā virzienā. Un atdot savu ķermeni Melānijas tēlam. Tas nav reālistisks stāsts līdz galam. Tas ir stāsts par sajūtām. Ne realitāti. Gandrīz abstrakts, bet tas iedarbojas.

Melānija filmā neraud, nekliedz, nedusmojas un skaļi nerunā, un nebaras. Vai jūs apzināti jau iepriekš izvēlējāties šādu vēstījuma veidu?

Domāju, ka mēs to izvēlējāmies kopīgi. Man šķiet, ka viņa ir ļoti nomocīta, dažkārt vāja un nespēcīga. Bet nežēlojas par sāpēm. Protams, dažkārt viņa iekšēji pretojas notiekošajam, tomēr kādreiz viņa notiekošo pieņem, jo nav spēka žēloties un ciest. Tas ir viņā iekšā, bet dziļi paslēpts. Apmēram tā es jūtos.

Man tiešām šķiet, ka mēs izveidojām šo raksturu kopā. Tā neesmu es viena. Man nebija sajūta, ka es daru. Es jutos tā, itin kā tas notiktu.

Es atdevu savu ķermeni un savu cilvēcīgumu. Atdevu Melānijas tēlam un gribēju redzēt, kas notiks. Jutos vairāk kā eksperimentā, darbojos itin kā veidotu Melāniju. Tas bija vairāk kopējs eksperiments, kurā mēs visi piedalījāmies un vērojām, kas notiks. Kas notiks ar citiem aktieriem un dabu. Aukstumā.

Masu skatu dalībnieki nebija aktieri. Tomēr, skatoties viņu acīs, tik daudz kas bija izlasāms. Tur vienkārši viss notika. Tas nav kontrolējams. Tas vienkārši notika. To es ļoti spēcīgi sajutu šajā projektā. Tajos apstākļos Melānija sāka dzīvot. Un tā bija Viestura izvēle – filmā aicināt ne tikai aktierus. Arī cilvēkus ārpus šīs profesijas. Dzīves patiesībai.

Melānija Sibīrijas izsūtījumā mokās pavadīja 16 gadus. Jūsu dzimtene ir Šveice, kura nav piedzīvojusi šādu traģēdiju. Bet jūs to filmā pārliecinoši izdzīvojāt. Kā tas iespējams?

Es neesmu šveiciete. Es esmu cilvēks. Un cilvēki dzīvo visur. Ja tu esi cilvēks, tad vari piekļūt itin visam.

Vai esat satikusi kādu, kas ir izdzīvojis Sibīrijas izsūtījumā?

Jā, es zinu, kā tas ir. Kā cilvēks un aktrise zinu par citi cilvēku ciešanām un izjūtu tās kā savējās. Tam visam klāt noteikti ir līdzjūtība. Ar iztēles palīdzību var sasniegt visu. Kad es izlasu stāstu, es sajūtu tā personāžus. Ja jūs man izstāstīsit savu stāstu, es jutīšu jums līdzi. Tā ir līdzjūtība. Ar lomu ir tāpat. Ja es strādāju kopā ar cilvēkiem, kuriem ir šī pagātnes pieredze, es to sajūtu kā savu. Enerģija no šiem cilvēkiem un vietām ieplūst manī un viss notiek. Tāpēc, ka es jūtu. tā es strādāju. Un kopā ar Melāniju šī enerģija bija ļoti, ļoti spēcīga. Jo apkārtējie gribēja un viņiem vajadzēja izstāstīt šo stāstu. Tādēļ man tikai bija jāsajūt un ar to pietika. Man nevajadzēja darīt darbu.

Viena no filmas satriecošākajām epizodēm, šķiet, ir epizode vilciena lopu vagonā, kurā svētdienīgi tērpti ļaudis tiek varmācīgi transportēti nezināmā virzienā, kā vēlāk izrādīsies – uz Sibīriju. Šajā vagonā atrodas arī Melānija un viņas dēls. Kāda sieviete, neizturot spriedzi, nogalina savus bērnus un pēc tam pati sev. Melānija saudzējoši aizliek plaukstu priekšā sava bērna acīm. Satriecošs skats.

To es atceros ļoti skaidri. Atceros, ka jūtas un emocijas bija tik milzīgas, ka es nedrīkstēju tās spēlēt. Man atlika tikai rīkoties. Viesturs Kairišs precīzi sajuta, kas ir darāms šādā brīdi. Atceros viņš sacīja – aizsedz viņa acis. Kā to izdarīt, tas palika manā ziņā. Režisors deva uzdevumu. Un es to izdarīju. Tā tiešām bija Viestura Kairiša sadarbība ar ikvienu no mums.

Kopš 2000. gada jūs esat filmējusies vairāk nekā 50 filmās. Kā viņa atrada laiku Viestura Kairiša filmai Melānijas hronika?

Tas nav stāsts par daudzumu. Viena no vienkāršākajām atbildēm uz šo jautājumu ir – man ir daudz jāstrādā. Es nepiedalos filmās, kur daudz maksā, bet piedalos tādās, kuras dažādu apstākļu dēļ mani interesē. Visbiežāk tas ir autorkino un citas sarežģītas filmas. Melānijas scenārijs mani aizkustināja.

Latviešu režisora piedāvājums šveiciešu aktrisei mani patiesi pārsteidza. Mans pirmais jautājums Viesturam bija – Kāpēc man šī loma? Jums pašiem ir talantīgas latviešu aktrises. Viņš uzaicināja mani uz provēm mežā. Tas bija vasarā, jo gribēja redzēt kā es un mežs saderam kopā. Tas nebija par aktierspēli, bet Sabīne un Mežs.

Eksperiments. Tas bija jautri. Ļoti jautri. Viesturs Kairišs pats ir jautrības iemiesojums. Un kombinācija: Viesturs Kairišs un Melānijas hronikas scenārijs – tas kontrasts ir spēcīgs. Man patika un es teicu – jā. Un dažkārt viņš rīkojas kā Āksts, kurš pasaka patiesību par smagām lietām. Un viņš var to atļauties, jo ir gudrinieks - Karaļa Āksts. Varbūt tādēļ tieši Viesturam Kairišam vajadzēja izstāstīt šo stāstu tā, kā tikai viņš to redz. Man tas patika, jo tajā ir kas jauns. Es varu iepazīt dzīvi un cilvēkus. Un man tas interesē.