„Sapņotāji” ir jaunākais iestudējums Dailes teātra Mazajā zālē. Tapusi romance divās daļās pēc Gilberta Adēra romāna, viņš arī scenārija autors 2003.gadā uzņemtajai Bernardo Bertoluči filmai ar šādu pašu nosaukumu. Izrādes režisore un dramatizējuma autore ir Laura Groza-Ķibere, kura uzsver Parīzes 1968.gada notikumus, kas risinās romāna fonā un kas uzrunājuši arī viņu. Taču izrādes centrā trīs jaunieši ar viņu miesisku un dvēselisku atkailināšanos.

1968. gada notikumu fonā risinās trīs jauniešu - Teo, viņa dvīņu māsas Izabellas un amerikāņu studenta Metju attiecību stāsts. Studentu maijs jeb 1968. gada nemieri Francija, kad studenti prasīja izglītības sistēmas reorganizāciju, universitātes vadībai iesaistoties konfliktā ar studentiem, sekoja sadursmes ar policiju, taču notikumiem attīstoties, nemiernieki vērsās ne tikai pret augstskolu sistēmu, bet izvirzīja daudz plašākas prasības. Šis notikumu fons interesējis arī režisori Lauru Grozu-Ķiberi, tāpēc iestudēšanai izvēlējusies tieši šo darbu.

“Man liekas, ka tā bija pēdējā Eiropā salīdzinoši ar ļoti skaistu mērķi radīta revolūcija, kurai bija tendence pāraugt arī destruktīvās formās, jo izauga nekontrolējamā apmērā. Iesākums bija ārkārtīgi skaists un tie bija tieši jauni cilvēki, kas par to iestājās – par savām, tiesībām, par savām interesēm, par to, kas viņiem ir svarīgs. Tas bija tieši tas, ar ko  atšķiras visu laiku jaunākās paaudzes, ka runā par realitāti,” uzskata Laura Groza-Ķibere.

Rakstnieks Gilberts Adērs dzimis Edinburgā`, bet 1968. gadā  pārcēlās uz dzīvi Parīzē un dzīvoja tur līdz 1980. gadam un pats labi izjutis tā laika noskaņojumu.

“Viņš labi juta laika pulsu, viņš bija jau kaut kādā ziņā sabiedrības minoritāte, piederēdams konkrētai orientācijai, līdz ar to viņš  apraksta to, kas personiski svarīgs. Man patika, kā viņš to ievij globālajos procesos, kā tā norezonē ar globālajiem procesiem.

Personiskā traģēdija vienmēr būs lielāka nekā globālās katastrofas. Man patīk tā metafora, ko pielāgo šajā stāstā, sabalsojot abas viļņojošās vides,” skaidro Groza-Ķibere.

Viņa arī pati veidojusi izrādes dramatizējumu un atzīst, ka tas bijis interesants radošs process.

Trīs jaunieši nesātīgi iegremdējas filmu notikumu un tēlu pasaulē. Viņu mākslīgi radītajā pasaulē valda pašu izdomātas privātas spēles, pazemojoši pārbaudījumi un savstarpējas cīņas. Kādas bijušas lielākās grūtības, strādājot ar materiālu, kurā daudz atkailināšanās, intīmu ainu.

"Mums ir padomju mantojums, kur seksualitāte bija tabu tēma. Mēs esam paaudzes, kas dzīvo citā laikmetā, bet mēs esam dzīvojuši ģimenēs, kur savukārt manniem vecākiem vecāki mācījuši, ka ir lietas, kas notiek tumsā un zem segas un varbūt tikai vienu reizi dzīvē, kad vajag bērnus ieņemt. Līdz ar to kaut kāds nospiedums arī mums kā jauniem cilvēkiem ir. Mēs neesam brīvi. Tā bija grūtība man pašai, tēma, kas likās svarīgā, atļaut ar to operēt, godīgi, pasakot, ka man tas patīk, neskatoties, ka man ir bijis liegts, par to brīvi komunicēt un uz to iedrošināt arī savus kolēģus.

Atļaušanās būt un sevi realizēt kā seksuālai būtnei ir ļoti grūti. Sarežģītākais šajā izrādē tieši brīvība. Tas ir psiholoģisks process. Tu ar prātu saproti, bet noticēt tam un tiešām tajā būt ir sarežģīti," uzskata Groza-Ķibere.

„Drosmīgi Latvijas teātrim,” atsauksmē raksta kāda skatītāja, bet kā aktieri uztvēra darbu pie iestudējuma, arī par intīmākajām ainām. Arturs Dīcis, kurš atveido Teo, stāsta, ka vajadzējis “pārkāp sev pāri, kaut kādam savam iekšējam, kad tiek pāri kaut kā atkrīt, tad paliek domāšana par iekšējo pasauli”.

Dvīņumāsas Izabellas lomā Anta Aizupe, kāpēc režisore izvēlējusies šo aktrisi, savukārt amerikāņu studenta Metjū lomā Mārtiņš Upenieks. Kopā ar režisori izrādi veidojis scenogrāfs -8, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa un gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.

Janvārī izrādi „Sapņotāji” rādīs 4. un 17. datumā.