Kultūras rondo stāsts par tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas” pieredzi, ieskaņojot izdevumu “Dabā”, kurā atklājas dziedātāju un dabas - kā akustiskas telpas, savstarpējā skaniskā mijiedarbība.

Visgreznākās tautasdziesmas  dziedātas un arī tapušas ārā dziedot, - tā uzsver tradicionālās dziedāšanas grupas „Saucējas” vadītāja Iveta Tāle. Liela nozīme bijusi arī estētiskajam momentam, kāds skats paveras dziedot.

„Saucēju” četru gadu laikā veiktais darbs ietverts divos audio diskos un grāmatā „Dabā”, kurā atrodami raksti par uzkrāto pieredzi, kā arī Ivetas Tāles pētījums par dabā dziedāšanas tradīciju atspoguļojumu tautasdziesmās.

Grupas „Saucējas” dziedāšana dabā kopā ar putnu balsīm, kukaiņu dūkšanu un citu dzīvu radību klātesamību, ar meža, pļavu vai ezera tuvumu, uzbur skaņas  ainavu, kurai līdzīgu kādreiz varēja baudīt Latvijas laukos. Četru gadu garumā tapušie tautasdziesmu  ieraksti tagad apkopoti dubultalbumā ar 60 dziesmām no visas Latvijas. Tikšanos ar „Saucējām” norunājam Rīgā, Ziedoņdārzā, lai arī  pilsētas skaņas dzirdamas. Bet vispirms uzzināšu, ko „Saucēju” vadītāja Iveta Tāle izpētījusi un ko dainas saka par dziedāšanu dabā? Ko par vietas un  laika izvēli, un kādai jābūt balsij, lai dziedātu ārā?

Pagājušā gadā iesākušas, šovasar „Saucējas” turpinās  koncertus dabā.  Nākamais notiks jau 3.jūlijā Sēlijā, Vārnavas vīnakalnā netālu no vietām, kur dzīvojis Vecais Stenders un kurš latviešu dziedāšanu - vilcēju daudzbalsību aprakstījis kā dzirdamu līdz pašai pamalei.