Klausoties Kultūras rondo sarunas ar Mārtiņu Braunu, kas raisījušās pirms vairākiem gadiem, sajūta, ka tās dzīvo ārpus laika. Par “foršiem pozitīviem impulsiem”, kas Mārtiņa dzīvē tik klātesoši; par piesārņoto kultūrtelpu, kurai “jādod gaiss un jāattīra tā no mākslinieku radītā”; par neatkārtošanos mūzikā un sava rokraksta meklējumiem, par sadarbību radošajā procesā, kas Mārtiņam tik ļoti bija nepieciešama. Par Mikiņu un „Sīpoliem”. Sarunas ārpus laika.

Viena – pirms desmit gadiem, kad komponists gatavojās saviem sešdesmitās dzimšanas dienas koncertiem; otra – pirms trijiem gadiem, tuvojoties Dziesmusvētkiem, kad  bija iznākusi arī sarunu grāmata „Saule. Mārtiņš. Daugava”. Dodamies viņa “Karalistē”.