“Sausi slīkstot”. Par filmu un Lietuvas kino vidi stāsta režisors Laurīns Bareiša

Mazi, izcili un pamanīti – Baltijas valstu kino darbi pēdējos gados piedzīvo īstu uzvaras gājienu starptautiskajos kino festivālos. Šovasar triumfa mirkli prestižajā Lokarno festivālā piedzīvoja Lietuvas kino, kur galvenās balvas mājās aizveda Saules Bļuvaites “Izlēcējas” un Laurīna Bareišas “Sausi slīkstot”, kas ir kopražojums ar Latviju. Abas filmas pašlaik skatāmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.

Pirms “Sausi slīkstot” Latvijas pirmizrādes Latvijas Radio pirmo reizi viesojās filmas režisors Laurīns Bareiša (Laurynas Bareiša) un dalījās pārdomās gan par filmas tapšanu, gan par Lietuvas kino vidi un to, cik svarīgi mums pašiem cienīt savu kultūru, lai to cienītu arī citi.

Viss sākas kā divu ģimeņu laiska atpūta mājā pie ezera ar paslēpēm, peldēšanos un triviālām sarunām. Divas māsas, viņu vīri un bērni. Filmas vidū visu maina gandrīz traģisks negadījums ar šķietami laimīgām beigām. Pēc tā laiks it kā sadrūp un lineāro ritējumu nomaina saraustītas atmiņu epizodes – gluži kā cilvēkam, kurš pēc traumas atgriežas pie notikušā. Lietuviski filmu sauc „Seses” jeb „Māsas”, bet starptautiski izraudzīts nosaukums, kas medicīniski apzīmē retu parādību – plaušās iekļuvuša ūdens izraisītu smakšanu jau vairākas stundas pēc slīkšanas, bet simboliski raksturo arī filmā redzamās attiecības, - nosaukuma izvēli paskaidro režisors Laurīns Bareiša.

Laurīns Bareiša: „Man patika, kā šī metafora strādā arī uz attiecībām, ko redzam filmā – viņi it kā nav atklātā konfliktā, bet starp viņiem valda smacējoša spriedze. Tā ir gan spriedze pāra ietvaros, gan starp abu māsu vīriem…  Tādēļ angliski es paturēju šo nosaukumu.”

Bet par neizdzēšamām pēdām, ko cilvēkos var atstāt spēcīgs pārdzīvojums, pat ja viss it kā beidzies labi, Bareiša daudz domājis pēc tam, kad pats no aizrīšanās izglāba savu mazo dēlēnu.

Laurīns Bareiša: „Kad sāku rakstīt scenāriju, uzzināju daudzu vecāku stāstus par gandrīz traģiskām pieredzēm saistībā ar viņu bērniem – piemēram, aizrīšanās gadījumiem, slīkšanas gadījumiem, kas varēja beigties slikti, tomēr bērnus izdevās izglābt. Taču tā sajūta, ka varēja notikt traģēdija, paliek. Arī man bija līdzīga pieredze ar savu bērnu, kad viņš aizrijās. Un tas man daudz lika domāt, ko iesākt ar sajūtu, ka viss beidzās labi, tomēr notikušais tevī ir atstājis neizdzēšamas pēdas. Mainās tavs skatījums uz pasauli un to, cik daudz tajā ir briesmu. Kamēr esi viens, esi diezgan bezbailīgs, bet kolīdz tavā aprūpē ir bērns, tu vienmēr bažījies, kas ar viņu var atgadīties. Tas arī bija sākums šai filmai.”

Bareiša atzīst, ka viņam nav viegli skatīties šo darbu, jo filma joprojām emocionāli iedarbojas. Tāpēc uz tikšanos ar skatītājiem labprātāk ienākot zālē pēc filmas beigām. Taču filmā ir arī daudz cerības, ka smacējošā sajūta kādreiz pāries.  

Lokarno kinofestivālā Laurīna Bareišas filma „Sausi slīkstot” kļuva par notikumu ne vien žūrijai, bet arī Latvijas Nacionālā kino centra vadītājai, kino kritiķei Ditai Rietumai.

Laurīnam Bareišam ir maģistra grāds kino režijā, taču interesants ir fakts, ka pirms filmu skolas viņš Viļņas Universitātē ieguva augstāko izglītību matemātikā. Darbā pie filmām abas jomas lieliski papildinot viena otru.