Šekspīra ikoniskais "būt vai nebūt" dokumentālā filmā "Hamleta sindroms"

Šekspīra ikoniskais “būt vai nebūt” kara laikā iegūst jaunas nokrāsas. Hamleta dilemmas kā atspēriena punktu savam stāstam izvēlējies poļu režisoru duets Elvīra Nieviera (Elwira Niewiera) un Pjotrs Rosolovskis (Piotr Rosołowski), dokumentējot piecu Maidana paaudzes jauniešu pieredzes Ukrainā. Nerādot karu uz ekrāna, filma jūtīgā pietuvinājumā parāda drupas, ko kara traumas atstāj cilvēku dvēselē. Īpašu skaudrumu tam piešķir fakts, ka filma uzņemta vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma.

„Hamleta sindromu” šovakar. 30. novembrī, vienā seansā rādīs kinoteātrī „Kino Bize” Rīgā, bet pirms tam filmas veidotājus uz sarunu aicināja Māra Rozenberga.

„Es esmu Hamlets, jo esmu kontuzēts,” saka Slaviks, kurš pēc Krimas okupācijas karojis Austrumukrainā. „Es esmu Hamlets, jo es baidos,” stafeti pārņem Katja. Arī viņa ir kareive. „Es esmu Hamlets, jo vēl esmu dzīvs,” piebilst Romans. Viņš frontē Austrumukrainā bija paramediķis. „Es esmu Hamlets, jo esmu feministe,” saka aktrise Oksana, kuru plosa ar karu nesaistītas dilemmas un sajūta, ka uz kara traumu fona tās vairs neskaitās svarīgas. „Es esmu Hamlets, jo esmu no Donbasa,” noslēdz Rodions, kurš cīnās par savas seksuālās orientācijas pieņemšanu Ukrainas sabiedrībā.

Pieci jaunieši ar ļoti dažādiem dzīvesstāstiem satikušies uz vienas skatuves, lai iestudētu savu versiju par „Hamletu”. Viņi spīvi diskutē, raud, dejo tango un caur aktiera šķietamo atsvešinājumu atklāj arī ļoti sāpīgas dzīves pieredzes.

„Kad Ukrainā sākās Maidana revolūcija, šiem jauniešiem bija 18 – 19 gadu. Viņi pārstāv ļoti interesantu paaudzi – tā ir pirmā, kas izaugusi neatkarīgā Ukrainā pēc 1991.gada. Vērojot šo revolūciju, kam sekoja karš Austrumukrainā, es daudz domāju par šo jauniešu motivāciju cīnīties un aizstāvēt savu valsti. Mēs gribējām caur viņu stāstiem parādīt, ko nozīmē iet karā un cik grūti viņiem pēc tam ir atgriezties normālā dzīvē.”

Tā saka viena no filmas režisorēm Elvīra Nieviera, kura kopā ar Pjotru Rosolovski darbu pie filmas sāka jau 2018.gadā. Meklējot iespējamos filmas varoņus, radās ideja ar viņiem iestudēt teātra izrādi un caur spēcīgu galveno varoni ļaut dziļāk reflektēt par pašu piedzīvoto.

Trīs no pieciem filmas varoņiem šobrīd ir atgriezušies frontē, vēl viens šuj armijas uniformas, bet vēl kāds organizē palīdzību no ārvalstīm. Palīdzības organizāciju filmas varoņu un viņu vienību atbalstam nodibinājusi arī režisore Elvīra Nieviera, kura turpina regulāri apmeklēt Ukrainu un pašlaik strādā pie jaunas filmas, kurā dokumentē vairāku Mariupoli pametušo iedzīvotāju rehabilitāciju.  Filma „Hamleta sindroms” pēdējo gadu ceļojusi pa daudziem pasaules kinofestivāliem, plūkusi laurus Lokarno, un režisorei Nievierai ir īpaši svarīgi par to runāt tieši tagad, kad kara ziņu nogurums arvien vairāk vedina novērst acis un uzmanību no Ukrainā notiekošā.