Sigvards Kļava: Aprīlī ir jādzied Pētera Vaska mūzika

Kultūras rondo aicinām klausīties un domāt par vienu no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem – Pēteri Vasku un viņa mūziku. Aprīļa vidū Pēterim Vaskam apritēs 80, un to koncertos atzīmēs daudzi Latvijas profesionālie mūziķi un kolektīvi. Raidījumā saruna ar diviem Vaska domubiedriem un dziļiem viņa mūzikas pazinējiem – diriģentu Sigvardu Kļavu un mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi.

"Nav nekas daudz jādomā, aprīlī ir jādzied Pētera Vaska mūzika. It sevišķi šogad, it sevišķi Ciešanu nedēļā, kur Pēterim ir tik daudz godīgas pārdzīvojumu pilnas lūgšanas," atzīst Sigvards Kļava.

Aprīļa vidū savu 80 gadu jubileju svinēs komponists Pēteris Vasks Aprīlis jau allaž ir bijis Pētera Vaska mūzikas mēnesis, bet komponista apaļās jubilejas gadā tas izskanēs vēl jo spilgtāk. Līdzās šajā nedēļas nogalē gaidāmajai Mūzikai divām klavierēm gan Rīgā, gan Liepājā un aprīļa beigās gaidāmajam Pētera Vaska mūzikas festivālam Cēsu koncertzālē būs arī trīs koncerti, kur Vaska mūziku īpašā godā cels Latvijas Radio koris, un pirmais no šiem koncertiem jau pēc nedēļas - 1. aprīlī.

Pārrunājam komponistam raksturīgo skaņu valodu, kas jau kļuvusi par latviešu kultūras kanonu, un dažādajām dzīves metamorfozēm.

Kas ir viņa mūzikas kodols, kas raksturo Pētera Vaska mūziku un padara to tik nesajaucamu ar kādu citu?

Orests Silabriedis: Es teikšu pavisam vienkārši - tā ir tikai šim konkrētajam komponistam raksturīgā harmoniskā domāšana, harmoniju līdzās nostatījumi, akordu secības. Tas padara šo mūziku visatpazīstamāko. (..) Jau no pirmajām kora dziesmām un jau no pirmajiem darbiem stīgu instrumentu orķestrim mēs jūtam, ka šis komponists harmoniski vēlas iet tieši šādu ceļu. Tieši šādas ir viņa izvēlētās akordu attiecības. Man liekas, ka tas vispirms padara Pēteri mūzikā atpazīstamu.

Sigvards Kļava: Nevaru nepieminēt to, ka Pētera mūzikā visu laiku klātesamībā ir pārdzīvojuma moments. Pēteris rāda skaņu rakstu pārdzīvojot. Pēteris lasa Knuta Skujenieka dzeju pārdzīvojot vai jebkuru citu dzeju, kuru viņš pēc tam ietver mūzikā vai lūgšanā.

Kad jau pirms daudziem gadiem pirmoreiz Pēteris nāca pie kolektīva, viņš vienmēr bija emocionāli sakāpināts par to, vai tiešām mēs to visu darām ar sirdi un dvēseli, vai mēs kā profesionāļi neatdziedam kaut kādas notis. Pēteris ir pirmais, kas dod to impulsu, ka mūzika jau nav notis, mūzika ir dvēseles pārdzīvojums. 

Iestudējot, brīžam visgrūtākais ir panākt skanējumu tādu, kur lielā māksla vai lielais piepildījums ir pašās skaņās, skaņas iekšienē. Vienalga, vai darbs ir garš vai īss. Tādā ziņā Pētera mūzika atplaukst pārsvarā ne pirmatskaņojumā, bet atplaukst tad, kad tu jau vari salīdzināt, kā tas ir, kad tu jau 10. reizi vai 50. reizi to atskaņo. Cik ārkārtīgi visu laiku paveras tā telpa, kā mūzika ielaiž Pētera lielajā pārdzīvojuma dziļumā.