Jauna grāmata tikko nākusi klajā latviešu literatūras klasiķiem veltītajā sērijā "Es esmu…". Tas ir Svena Kuzmina romāns par latviešu dzejnieku, prozaiķi un politiķi Kārli Skalbi. Grāmata saucas "Skaistums un nemiers". Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieku.

Iespējams, ka pirmais, kas nāk prātā, pieminot Skalbes vārdu, ir viņa pasakas, "Kaķīša dzirnavas", "Pasaka par vērdiņu" un citas, ne velti viņš dēvēts par mūsu "pasaku ķēniņu". Taču romānā neuzzināsim, kā tapa šīs un citas pasakas, jo romāna autors izcēlis Skalbes dzīves posmu vēl pirms pasaku perioda – no laika, kad Skalbe 16 gadu vecumā uzsāk savas kolpoltiera jeb grāmatu izplatītāja gaitas, līdz 1905. gada revolūcijai un nedaudz arī tās atskaņām Skalbes dzīvē. Tie ir aptuveni 10 gadi jaunā rakstnieka dzīvē, bet ārkārtīgi piesātināti, trauksmaini un droši vien arī ļoti nozīmīgi, lai viņš vēlāk izveidotos par tik izcilu rakstniecības meistaru.

Uz jautājumu par struktūru viennozīmīgi atbildēt ir grūti, saruna Kultūras rondo atzīst Svens Kuzmins.

"Grāmata ir sadalīta četrās daļās, bet starp tām daļām ne vienmēr ir redzama saistība.

Dramaturģiski struktūru izplānot ir viens, bet ne biogrāfija, ne vēstures notikumi īsti dramaturģiskai struktūrai nepakļaujas. Tur ir kaut kādi savi likumi, kas dažreiz dramaturģiskai uzbūvei iet pilnīgi šķērsām, viss notiek tieši tā, kā autoram nav izdevīgi. Tā it kā viņi pirms 120 gadiem būtu sazvērējušies, lai radītu dramaturgiem maksimālas neērtības. Tāpēc struktūra ir ļoti pielāgota notikumiem, nevis otrādi.

Līdz ar to neesošā pirmā daļa un tad kaut kur parādās otrā, tie arī ir gājieni, kas, pirmkārt, pašam Kārlim nebija sveši, jo viņš arī mēdza rakstīt fragmentāri, saliekot kopā lietas pēkšņi, kas nemaz nebija paredzēts kopā salikt," stāsta Svens Kuzmins. "Kaut kādā ziņā tā nestandarta situācija arī iezīme situāciju. Man bija doma, ka tie notikumi izsit cilvēku no ierindas. Tāpat man gribējās, lai tā uzbūve izsit cilvēku no ierindas. Tu domā, ka tev ir kaut kāda viena romāna struktūra, un pēkšņi kaut kas notiek un tev vienkārši izrauj pamatu zem kājām."

Sākumā viņš vēlējies rakstīt tikai par 1905. gadu. Sācis pētīt Kārļa Skalbes izdoto žurnālu "Kāvi". Bet vajadzēja priekšvēsturi vēl un paskaidrot. Tā sanāca desmit gadi viena vietā.

"Sāku pētīt ar beigām, bet rakstīt sāku ar sākumu," atzīst Svens Kuzmins.

Sākumā Kārlis Skalbe ir parasts jauns cilvēks, kas mēģina rakstīt, mēģina piedāvāt savus darbus publikai, mēģina pelnīt naudu, pārdodot grāmatas, strādājot par skrīveri.

Vai pirms ķerties pie jaunā romāna, ir jālasa citi darbi, paša Kārļa Skalbes rakstītais. Svens Kuzmins bilst, ka tas ir vēlams, bet nav nepieciešams, mēģināja rakstīt tā, lai var lasīt ar nulles zināšanām un pakāpeniski tās iegūt par Skalbi.

„Agrāk vai vēlāk tos Kārļa darbus būs jāizlasa,” piebilst Svens Kuzmins.

Svenam Kuzminam ceļš līdz romānam par Kārli Skalbi nebija vienkāršs.

"Es šajā sērijā ielecu braucošā vilcienā. Es pārmantoju šo Kārļa Skalbes tēlu no Paula Bankovska. Pauls izvēlējās pats, ka viņš grib rakstīt par Kārli, ka tas ir viņam tuvs tēls," atklāj Svens Kuzmins. "Mums bija ar viņu dažāda veida sarunas pirms tam pēdējās nedēļas. Mēs nerunājām konkrēti, kas un kā tur būs. Tad man piezvanīja no izdevniecības un teica, vai tu vēlies uzrakstīt par Kārli Skalbi? Tas bija negaidīts pagrieziens. Ne es par to ko zināju, bija arī savas ieceres, kuras nācās nolikt malā.

Bet viss sakrita tā, ka nebija īsti vairs izvēles. Sajūta bija tāda, ka izvēle ir manā vietā izdarīta un jāņem un jāraksta."

Tēlaini varētu teikt, ka Pauls Bankovskis aizgāja aprunāties ar pašu Kārli Skalbi. Un pa abiem nolēma nodot stafeti Svenam Kuzminam, kurš sāka rakstīt.