Spēja iztēloties ir mūsu lielākais dārgums. Saruna ar bērnu rakstnieci Kitiju Krauzeri

Kultūras rondo tiekamies ar Eiropā pazīstamo bērnu rakstnieci Kitiju Krauzeri no Beļģijas, kuras grāmatu „Skrību skrābu tvīt plunkš” pazīst arī daudzi Latvijas bērni un tagad arī Leļļu teātra skatītāji. Viņa viesojās Latvijā, gan tiekās ar studentiem Mākslas akadēmijā, gan ar lasītājiem Rīgas Grāmatu svētkos.

Ar mazu fragmentu no komponista Matīsa Žilinska mūzikas Latvijas Leļļu teātra izrādei „Skrību skrābu tvīt plunkš” aicinām ienirt bērnu literatūras pasaulē. Un šī mūzikas izvēle nav nejauša, jo izrāde ir tapusi pēc rakstnieces Kitijas Krauzeres grāmatas, kas oriģinālvalodā skan „Scritch, Scratch, Dip, Clapote!”. Skaņa Kitijai Krauzerei ir ļoti svarīga.

"Mums nav un nevar būt atbildes uz visiem jautājumiem, ko uzdod bērni, bet caur grāmatām mēs tās varam meklēt kopā," saka bērnu rakstniece Kitija Krauzere no Beļģijas. "Jo grāmatas dod telpu sarunai un nesteidzīgai domāšanai, kas mūsdienu straujajā ritmā ir svarīgāka nekā jebkad agrāk."

Beļģu ilustratore un autore Kitija Krauzere ir mūsdienu bērnu literatūras lielmeistare, kura nesen viesojās Latvijā, pasniedza meistarklases Mākslas akadēmijas studentiem un tikās ar lasītājiem Rīgas Grāmatu svētkos. Viņa ir sarakstījusi vairākus desmitus bērnu grāmatu, no kurām trīs tulkotas arī latviski: „Ezera Annija”, „Es gribu sunīti, vienalga kādu” un jau pieminētā „Skrību skrābu tvīt plunkš”. Viņa ir arī pasaulē prestižākās bērnu literatūras balvas – Astridas Lindgrēnes Memoriālās balvas – laureāte. Ar Kitiju Krauzeri tiksimies pēc maza brīža, bet tai rītā, kad viņa sniedza meistarklasi Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, es vispirms turpat, akadēmijas gaitenī, uzrunāju šo studentu pasniedzēju – ilustratori un bērnu grāmatu autori Rūtu Briedi.

--

Kitijas Krauzeres meistarklase studentiem notiek Mākslas akadēmijas kādreizējā sporta zālē: te ir liela akustika, tāpēc Krauzere uzreiz lūdz studentus netrokšņot un koncentrēties uzdevumam. Kitija Krauzere jau kopš bērnības ir vājdzirdīga un to bieži piemin arī savās intervijās. Arī mūsu sarunā viņa vēlāk teiks: „Es kopš sešu gadu vecuma lietoju dzirdes aparātu, un man daudz ir nācies nopūlēties, lai saprastu, kas apkārt notiek.” Bet tieši tas viņā attīstījis lielu empātiju un spēju ātri „nolasīt” cilvēkus. Meistarklasē Mākslas akadēmijas studentiem viņa citē Deividu Linču, fonā uzliek Entonija Hegertija mūziku un aicina studentus aizvērt acis, ar vienu roku pētīt pašiem savu seju un ar otru – to zīmēt. Kad vēlāk apsēžamies uz interviju, es jautāju Kitijai Krauzerei par šo epizodi.