"Blaumanis bija pelnījis, lai Streičs radītu šo lieldarbu," kino režisors Andris Gauja atzīst par filmu "Rūdolfa mantojums" (2010).

"Tā ir Jāņa Streiča daiļradi summējošā filma. Var sajust meistara pieredzi. Arī savā ziņā Jāņa Streiča kā režisora mantojums, kas tiek atstāts mums, jo filmā ir daudz dažādi režisoriski gājieni, kas viņu raksturo," vērtē Gauja.

Var runāt par attieksmi pret cilvēku, pret stāstu: “Streičam ir ļoti forša attieksme – veselīgi mīļa, ironiska, tajā pašā laikā ne sarkastiska, ne nievājoši kritizējoša, ne nosodoša un didaktiska," bilst Gauja. "Streičam piemīt spēja pavērot cilvēkus no malas, kas ir izzūdoša vērtība." 

Gauja uzskata, ka Streiča filmās ir pa kripatiņai no dažādiem žanriem: kripatiņa drāmas, kripatiņa komēdijas, arī episkums un sadzīviskums. Daudz kvalitāšu vienkop ieraugāms.

Savā ziņā Rūdolfs (Romualds Ancāns) ir Jānis Streičs, jo stāsts ir par lielu cilvēku, kurš atļaujas iet tālāk nekā vidējais latvietis vai vidējais režisors. Lielas ambīcijas, ekscentriska personība, bet tā iet kopā ar sirsnīgu un labestību vienā personā,"analizē Gauja.

Gauja arī norāda, ka filmas pirmajā daļā ir grūti orientēties, kam jāseko. Tikai filmas vidū ievibrē īstais stāsts, kas ir par Rūdolfu, tas ir dziļš stāsts. Bet jautāts par tuvākajām epizodēm filmā "Rudolfa mantojums", Gauja atzīst, ka tās ir patiesās,  vienkāršās ainiņas uz visas vodeviļas fona. Kadri, kur Rūdolfs ir viņš pats, īpaši duetā ar Emīliju (Rēziju Kalniņu). Tur ieskanas tīras drāmas mirkļi.