„Tagad, ejot cauri, kas ir noticis 1919. gadā, var saprast, cik grūti skolotājai to izstāstīt, tas ir tik sarežģīts laiks, ka pat filmas laikā bija piesaistīti astoņi vēsturnieki un viņi pat brīžam strīdas savā starpā. Tikai ejot cauri grāmatām, atmiņām, vēstulēm, strēlnieku burtnīcām, bildēm, var veidot kopējo stāstu,” atzīst Dzintars Dreibergs.

Par Neatkarības kara atspoguļojumu Latvijas kino un stereotipu laušana par latviešu strēlniekiem - Kultūras Rondo studijā filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs. Ierakstā uzklausām vēsturnieka Jāņa Šiliņa domas.

Viņš vērtē, ka Aleksandra Grīna romānā „Dvēseļu putenis”, kas ir filmas pamatā, nepatiesību jeb neprecizitāšu nav daudz. Ir liekas, tas līdz galam nav pateiktas, bet dokumentāli bijis precīzs.

„Grīns pats ir bijis strēlnieks un ir detaļas, kā tiešām karavīrs jūtas kaujas laikā Tā ir lielākā vērtība šajā grāmatā,” norāda Dreibergs. „Redzot sarežģītas lietas, piemēram, Cēsu kaujas, pārlasot vēl tagad, kā viņš to ir noformulējis, viņš ir gudri rakstījis tā, lai nepateiktu nepatiesību, bet grūti pasakāmo izlaidis.”

„Filmā ir savs izaicinājums - tam ir jābūt emocionālam stāstam, kā ir jaunam cilvēkam dzīvot pirms 100 gadiem un būt strēlniekam, un nesamelot neko par vēsturi,” bilst Dreibergs.

„Svarīgi par katru epizodi spēt apliecināt, ka ir daudz pētīts apkārt, tas balstīts uz konkrētiem notikumiem, pat ja tas nav grāmatā. Tas ir, ko esmu izlasījis atmiņās vai redzējis bildēs.”