4. februāris bija zīmīgs datums režisoram un aktierim Valdim Lūriņam, ar kuru Kultūras Rondo tikās Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, lai 70. jubilejas priekšvakarā pārrunātu, viņaprāt, būtiskākās izvēles savā skatuves dzīvē.

Krāsaina un brīnumaina pasaule, tāda februāra jubilāram Valdim Lūriņam šķitusi skatuve. Režisors, kura iestudējumi vairakkārt nominēti „Spēlmaņu nakts” balvai, bet par rokoperas „Kaupēn, mans mīļais” iestudējumu Liepājas teātrī 1999.gadā saņemts „Spēlmaņu nakts” GRAND PRIX.

„Māksla visu laiku ir ideālistu cīņa ar realitāti,” – tā režisors un aktieris Valdis Lūriņš. Jau 46 gadus viņš ir Nacionālajā teātrī, regulāri iestudējis izrādes arī Liepājas teātrī, taču skatuves gaitas sācis 18 gadu vecumā Dailes teātrī.

Savas skatuves gaitas Valdis Lūriņš sācis Dailes teātrī, bet kopš 1975.gada ir Latvijas Nacionālā teātra aktieris un režisors. Darbs, kas sasniedzis visplašāko auditoriju un radījis lielāko rezonansi ir ārpus teātra sienām veiktais Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas „Lāčplēsis” iestudējums. Jubilejas priekšvakarā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Valdis Lūriņš dalījās stāstos par teātra vilinājumu un spilgtām personībām savā dzīvē.