Marta nogalē ceļu pie lasītāja sāk rakstnieka un tulkotāja Viļa Kasima romāns esejās "Svešuma grāmata", kurā autors, balansējot starp realitāti un iztēli, radījis literāri izsmalcinātu un dziļi personīgu stāstu par dzīvi un nāvi, mākslu un mīlestību. Kultūras rondo studijā tiekamies ar rakstnieku Vili Kasimu.

Saruna par grāmatu, kurā arī subjektīvās pieredzes, ko nozīmē pārcelties no Ungurpils uz Rīgu, tad uz Londonu, tad – Barselonu, tad – atgriezties Latvijā. Liela daļa šīs pieredzes arī aprakstīta grāmatā.

Ar mums kopā sarunā ir aktieris Gundars Āboliņš, kura lasītos "Svešuma grāmatas" fragmentus dzirdēsit raidījumā Radio mazā lasītava 20. aprīlī.

"Es rakstīju diezgan instinktīvi šo grāmatu. Man pirmās esejas tika publicētas interneta portālos, šis tas arī žurnālos, un tad es sāku saprast, ka tur veidojās kaut kas lielāks par atsevišķiem stāstiem, atsevišķām esejām. Es izgāju no tā. Vienlaikus es apzinos, ka ir vēl viena lieta, kas ārzemju izdevējus mazāk interesē, proti, īsstāsti, īsformas. Mazāks risks, bet arī mazāka interese no pircējiem. Mēs varam paskatīties, cik Latvijā ir iznākušas īsstāstu grāmatas tulkojumā no citām valodām mūsdienu autoriem. Tādu ir ļoti maz. Lielākoties tie ir autori, kas jau ir zināmi romāniem," stāsta Vilis Kasims, kurš ir zināms arī kā literārais aģents.

"Svešuma grāmata" ir atklāts mēģinājums atrast savu vietu mūždien mainīgajā pasaulē. Sākot ar tēva nāvi un beidzot ar meitas pirmajiem gadiem, grāmata stāsta arī par autora bērnību mazā Ziemeļvidzemes ciematā un vēlāko dzīvi Rīgā, Londonā un Barselonā, cenšoties izsekot šķietami neizbēgamajai svešuma sajūtai.

Grāmatā ir svarīga arī tēva loma.

"Viss sākās ar eseju par tēva nāvi, kuras uzrakstīšanai man vajadzēja aptuveni trīs gadus, jo es nevarēju. Zināju, ka es gribu par to uzrakstīt, bet ilgu laiku nevarēju nekādi saņemties tam pieķerties. Un tad vienā brīdī sapratu, kā tas varētu izskatīties, un uzrakstīju. Pēc tam saņēmu daudzus komentārus, ziņas no cilvēkiem, kurus bija uzrunājis šis stāsts, šīs atmiņas," atklāj Vilis Kasims.

"Tajā laikā es jau daudz biju sācis domāt par sevi kā tēvu un par to, cik lielā mērā es līdzinos vai nelīdzinos savam tēvam ne tikai ikdienā, bet arī tēva lomā kā tādā. Vai tas, kā es izturos pret savu meitu, cik lielā mērā tur atbalsojas mana tēva pieeja, pasaules uztvere, pasaules redzējums.

Drīz pēc pirmās esejas uzrakstīšanas, es sapratu, ka grāmata varētu noslēgties ar mani kā tēvu un līdz ar to būtu tāds kā ne gluži aplis, bet sava veida spirāle, kas ļautu izsekot dažāda veida tēva lomai. Un vienlaikus es arī atcerējos, ka mūsu sarunās ar manu tēvu viņš vairākkārt piesauca svešuma sajūtu, ka viņš jutās neiederīgs sabiedrībā, nevar atrast savu vietu tajā.

Un tas bija tas, kur viņam jutos varbūt savā ziņā tuvāks. No otras puses, gribēju izsekot līdzi arī šim pavedienam."

Viļa Kasima romānu esejās "Svešuma grāmata", kas sākas ar tēva nāvi un beidzas ar paša kā tēva pieredzi kopā ar meitu, izdevis apgāds "Latvijas Mediji". Izdevēju piedāvājums arī bijis darba žanrs - romāns esejās.

"Man tas arī nešķiet kā vienkāršs eseju krājums, kurā ir viena eseja par vienu tēmu, otra par kādu citu saistītu tēmu un tā tālāk. Šeit tomēr ir kāds vienots stāstījums, ir savstarpēji saistītas gan atsevišķas esejas, gan kopējā doma par svešumu, par pieaugšanu, par tēva lomu, un līdz ar to man liekas, ka tas naratīva pavediens, kas tur cauri visai grāmatai, ja es to nosauktu par eseju krājumu, tas pazustu," vērtē pats autors.