Pēc divām nedēļām, 27.jūlijā, Tilžā pirmizrādi piedzīvos laikmetīgs teātra iestudējums “Breinuma līpa”. Tā tapšanā iesaistīta vērienīga komanda, kurā apvienojušies gan profesionāļi, gan amatieri. Iestudējums ir stāsts par Tilžu, tās iedzīvotājiem un ciema turpmāko likteni.
“Nav pesimistiski, nav optimistiski – ir reāli,” tā izrādes noskaņu raksturo vietējā teātra režisore Inese Daukste. Iestudējuma “Breinuma līpa” forma ir citādāka nekā ierasts, tas ir izaicinājums gan radošajā procesā iesaistītajiem, gan arī skatītājiem, kuriem būs jāspēj līdzdarboties.
“Latgalē mēs spēlējam teātri ļoti klasiski, paņemam kādu darbu un uzvedam uz skatuves, bet šeit ir atrasts materiāls, kas ir ļoti tuvināts vietai un cilvēkiem, kas šeit dzīvo, proti, tas ir Latgales ciems – Tilža. Pirmsākumi meklējami jau pagājušā gada oktobrī, kad mēs uzsākām Tilžas pagasta iedzīvotāju intervēšanu, tika intervēti 15 dažādi cilvēki, kuri dalījās atmiņās par Tilžu, ko viņi zināja, kā Tilža radusies, kā ir bijis dzīvot Tilžā dažādos laikos, dažādos vēstures posmos. Un arī šis Tilžai ir izšķirošais posms, kad mēs nezinām, kas ar mūsu ciemu notiks nākotnē,” stāsta režisore Inese Daukste.
Iestudējums ir vietējās teātra režisores Inese Daukstes kopdarbs ar režisoru Janu Vilemu van den Bosu, komponistu Jēkabu Nīmani, horeogrāfi Alisi Putniņu, dramaturgu Edgaru Niklasonu. Iestudējumā piedalās Tilžas amatierteātri, deju kolektīvs, koris, etnogrāfiskais ansamblis, palīgā aicinot arī kolektīvus no Vectilžas un Balviem. Iestudējumā tiks atspoguļotas sāpīgas problēmas, kas satrauc cilvēkus, darbība notiek trīs dažādās vietās – Tilžas slēgtajā internātskolā, Tilžas kultūras namā un Tilžas ciema centrā, nojumē, kas izveidota tirgotājiem, kuru vietējie jaunieši dēvē par savu ofisu. Iestudējumā jauniešiem notiek atvadu ballīte, kurā runā par Tilžu, ka šeit nav ko darīt un šeit nebūs, ko darīt. Pārvietošanās no vienas iestudējuma epizodes uz otru skatītājiem notiks ar autobusu.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (1)
Ziņas no Jāzepa Šakaļa par Tilžas pagastu
Apmēram 130 g. atpakaļ, Tilžas pagasts piederējis poļu grāfam Ceslai un saucās Ruskalovas muiža. Teritorija bijusi meži un purvi. Starp tiem bijuši 26 ciemi: Jorzova, Svātovne, Silaraisi, Kalvīne, Vareiki, Motrība, Kazu kalns, Zečiski, Plešova, Svilava, Elsti,Mežareji, Kitkava, Zablava, Puriņi, Kaupiņas, Runcīne, Kapusila, Akmeņrūči, Jaujas, Ranguči, Ruzinīki, Savani, Ūdrīne, Kadišova.
Bez Ruskolovas muižas (būvēja poļi ar vietējā darbaspēka palīdzību)bijušas 3 pusmuižas:Numerne, Kokoreva, Krišjāņi. Tās apsaimniekojuši poļi, visilgāk Numernē – pans Maržeckis.
Krievi un lietuvieši poļus padzinuši un saimniekot sākuši krievi. Krievu cars poļiem – muižu īpašniekiem uzlicis lielus nodokļus, tie savukārt vietējiem iedzīvotājiem. Vienīgā bagātība bijuši meži, bet par to izciršanu, pārdošanu nekā nevarējuši ieņemt, jo tuvumā nav bijis dzelzceļš, lai nogādātu uz pilsētu.
Labi apstrādāt zemi cilvēki vēl nav pratuši, nav bijuši darba rīki. Nav bijuši arī sugas lopi. Ja kādi darba rīki bijuši tad no koka. Vienīgā apstrādātā zeme bijusi pie muižu centriem. Grāfs Cesla, Ruskolovas muižu pārdevis cara ģimenei (ap 1840.-1860.g.). Muižu nosaukuši par “11udelnago okruga imperiju”. Dzīve nedaudz uzlabojusies, jo cars samazinājis nodokļus, sācis būvēt ceļus. Cars no Vācijas izsaucis ekspertus, kas noteikuši, ka zem meža esošā zeme esot ļoti auglīga. Ap 1870.- 1880.g. vācu muižnieki sadalīja lielos mežus un izrentēja. Rentēšanas līgumus slēdza un uzraudzīja muižkungs Zonne, pēc viņa Šalajevs un pēdējais bijis Zozulēvičs. Jaunās zemes ieguvuši cilvēki no Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, jo tur bijis noteikums, ka tēva mājas manto vecākais dēls, pārējiem bērniem dzīves vieta bija jāmeklē pašiem. Latgalē visi bērni tēva zemi sadalījuši savā starpā.
Ienācēju dzīve bijusi grūta. Sākumā gulējuši mežā zem egles, gājuši strādāt pie vietējiem, lai nopelnītu maizi vai sēklu. Tad uzcēla pirtiņu, kur pārlaist ziemu. Tieši tā dzīvi sāka mans tēvs. Daudzi smago dzīvi neizturēja, jo nebija ārstu, veikalu, pasta, baznīcas. Tuvākā pilsēta bija Kārsava, Baltinava, kur bija kāda žīdu tirgotava.
Mans tēvs esot starp celmiem iesējis 16 kg zirņus un novācis 15 pūrus zirņu. Ienācējiem pirmos piecus gadus renti nebijis jāmaksā. Vēlāk kontraktus slēguši uz 12 gadiem. Arvien prasības augušas un bijis norādīts kādas ēkas šo 12 g. laikā jāuzceļ.
Muižkungs Zonne par līdumniekiem maz rūpējies, bet renti arvien paaugstinājis. Sākusies neapmierinātība. Pret cara režīmu sacelties1905.g. sāka tieši zemnieki. Tā no Ruskolovas muižas salasījušies ap 300 vīru (1905.g.naktī no 9 uz 10 decembri)un jājuši nosist muižas kungu un muižu nodedzināt. Muižkungs paspējis aizbēgt, bet muiža gan nodegusi. Pēc šīs nakts atsūtīti kazaki, vesels eskadrons, kas meklējuši vainīgos. Maz gan atraduši un pērienu dabūjis viens otrs pilnīgi nevainīgs. Zonnes vietā nācis Šelajevs, kurš bijis bargs, bet arī rūpīgs. Tikusi uzbūvēta pareizticīgo baznīca, skola, laboti ceļi, tilti. Katra mēneša 15. datumā bijis tirgus. Ap 1908.-1912.g. uzcelti 2 veikali, krogs. Viens veikals piederējis Bekeram, otrs Gulbim. Krims uzcēlis dzirnavas, bijusi Jēkabsona alus bodīte. Lielākās meža platības bijuša nolīsta, zeme apstrādāta, bijuši lopi – bijis ar ko tirgoties. Pārtiku veduši tirgot uz Pēterburgu, kur veikalu logos bijis uzraksts: “Svežaja čukonskaja masla”, jo latvieši un igauņi saukti par čukņām.
Aktīvi darbojušies žīdi, kā uzpircēji, iepērkot preces no zemniekiem un tālāk pārdodot Kārsavas tirgū jeb Pēterburā. Daži zemnieki savu preci (sviestu, aitas, teļus, olas u.c.) paši veduši uz pilsētu tirgot, bet atpakaļceļā tiem uzbrukuši laupītāji, kas visu atņēmuši.
Ruskolovā uzbūvējuši jaunu muižu nodegušās vietā, to iesvētījuši 1911.g. 1.janvarī.Bijušas plašas svinības, kur apkārtnes ļaudīm likts ierasties obligāti (visai ģimenei ar visiem bērniem). Piedalījušies cara galminieki no Pēterburgas, pops, dziedājis baznīcas koris. Lielajā zālē bijusi neparasti skaista eglīte. Bijis Dievkalpojums un kāds galma pārstāvis norājis par aplamo rīcību – muižas nodedzināšanu. Aicinājis visas sūdzības izteikt muižkungam vai sūtīt uz Pēterburgu, tikšot izskatītas un novērstas. Pie eglītes bērni apdāvināti ar saldumiem, spēļu lietiņām, bijuši klāti galdi. Tur piedalījusies arī Jāzepa Šakaļa ģimene. Jāzepa Šakaļa tēvs ticis norīkots pie mežu inženiera (vācieša Brauna) par rokas puisi.. Nostrādājis 5 ½ g.. Kad meži tikuši sadalīti kvartālos, tēvs kļuvis par mežsargu un tā nostrādājis daudzus gadus.
1914.g.sākās 1. pasaules karš. Nācās pārtraukt darbus un daudzi tika iesaukti karā, daudzi no kara neatgriezās. Karā krita arī Šelajevs. Līdz 1917. jaunais muižkungs bija Zazuļevičs. 1917. gadā rudenī ap 100 revolucionāri noskaņoti cilvēki prasīja ar nāvi sodīt Zazuļeviču, tomēr viņu atzina par attaisnojamu un palaida.
Ar Latvijas neatkarību atkal sākās diezgan grūti laiki. Sadalīja jau iekoptās zemes, izcirta vēl palikušos mežus, ka ganu rīksti vairs nebija kur nogriezt.
Kokorevas pusmuižu rentēja latvietis Rulle. Kokorevu par Tilžu nosauca pēc upes, kas tek cauri. Tilžas ezera un upes nosaukumu mežu inženieris, vācietis Brauns, kurš bijis cēlies no Klaipēdas un tur esot bijusi apdzīvota vieta – Tilža.
P/S Šādu aprakstu Jāzeps atsūtīja ap 1980. gadu. Iespējams vietu nosaukumos vai uzvārdos ir kāda sīka neprecizitāte rakstībā.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X