Cik sekmīgi Latvija iesaistās UNESCO programmā „Pasaules atmiņa”, ko no sava dokumentārā mantojuma izceļam starptautiskā kontekstā, pārrunājam Kultūras rondo studijā. Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika un Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža.

No 27. oktobra līdz 5. novembrim visā pasaulē atzīmē UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" 30. gadadienu. Tās mērķis ir izcelt dokumentārā mantojuma nozīmi zināšanu apmaiņas nodrošināšanā, lai sekmētu savstarpēju sapratni un dialogu, kas veicina mieru un cieņu pret brīvību, demokrātiju un cilvēktiesībām. UNESCO Latvijas Nacionālā komisija aicina piedalīties tematiskos pasākumos, kurus rīko dokumentārā mantojuma glabātājorganizācijas Latvijā.

Baiba Moļņika skaidro, ka UNESCO jebkura jubileja ir ne tikai vienkārši ļaušanās priekam, bet arī ļaušanās pārdomām. Īpaši šobrīd tā ir ļaušanās domai, kam vajadzētu nākotnē ar šo programmu notikt.

Viņa arī skaidro, ka programmas "Pasaules atmiņa" nacionālajā sarakstā ir iekļautas 10 vērtības, bet starptautiskajā - Dainu skapis un Baltijas ceļš.

"Virsuzdevums, kas ir 30. gadadienai, ir domāt par to, kā šīs vērtības var kalpot mums, lai mēs veidotu mierpilna un iekļaujošu sabiedrību," norāda Baiba Moļņika.

"Mūsdienās atmiņas, pašas atmiņas kā tādas, cilvēku domas, vēlmes, sajūtas nemainās, mainās tas, kā viņi tās pieraksta, kā dokumentē un kādā veidā mēs tās izsakām sabiedrībai," vērtē Māra Sprūdža. "Ja kādreiz tās bija rūpīgi rakstītās dienasgrāmatas, kas tika turēts zem spilvena. Tad šobrīd tās ir publiski izteiktas domas blogos. Bet starpība ir tā, ka

mēs pilnīgi noteikti zinām, ka šīs dienasgrāmatas mēs varēsim lasīt pēc 200-300 gadiem, ja nebūs sadedzinātas vai izmestas. Tad blogos ierakstītās atmiņas es neesmu pārliecināta, ka varēsim lasīt jau pēc 20 vai 30 gadiem. Par to mēs šodien nedomājam."

Māra Sprūdža uzskata, ka ir jādomā par stāsta saglabāšanu.

"Vienmēr saku cilvēkiem, ja jums kaut kas digitāls ir vienā eksemplārā, uzskatu, ka tā jums vispār nav," bilst Māra Sprūdža. "Ja jūs gribat kaut ko saglabāt ilgstošā termiņā, tad atšķirībā no tā albuma, ko jūs būsiet izveidojuši vai sarakstījuši, nolikuši un aizmirsuši, par digitālo vidi jums visu laiku ir jādomā. Ir jāpaskatās ik palaikam, vai tas  formāts, kādā jūs esat rakstījuši, vēl joprojām lasāms, vai jums nav jāpārveido uz jaunu formātu. Visas mūsu digitālās lietas ir ļoti ērts un plaši izmantojamas, tās var lietot dažādos veidos un var papildināt, bet tās prasa papildu aprūpi, papildu uzmanību: sekošanu līdzi, lai tas formāts ir salasāms, vai vieta, kurā esam noglabājuši, joprojām ir nolasāma, vai tā vieta joprojām pastāvam, ja esam likuši "mākoni". Tas prasa nepārtrauktu uzmanību, ja mēs to gribam saglabāt. Bet, teiksim,

dienasgrāmatu rakstīt es tomēr ieteiktu papīrā, jo tās būs tikai jūsu domas un jūs ar viņu nevarēsiet dalīties ar tiem, kuriem jūs nevēlēsities dalīt, kā tas var notikt digitālā veidā. (..) Tas, ko jūs tiešām vēlaties, lai saglabājās un lai jūs varat stingri kontrolēt, kā tas tiek izmantots, tad rakstiet papīrā."