Šie teksti, iespējams, liks maldīties starp ziņkāri, bailēm, mokām, dzeju, baudām, ētiskiem, ķīmiskiem un medicīniskiem apsvērumiem, starp vēlmi aizmirsties un nepielūdzamu bojājeju… Tās ir Šarla Bodlēra „Mākslīgās paradīzes”. Jau nosaukumā iekodēts kas tāds, kas vedina domāt par cilvēkam nepieejamas paradīzes butaforiju. Vai narkotiskās vielas spēj kļūt par iedvesmas avotu un instrumentu jaunu poētisku tēlu meklējumos? Par šī darba kontekstu un literāro nozīmi Kultūras Rondo runājam ar tulkotāju Gitu Grīnbergu un dzejnieku literatūrzinātnieku Kārli Vērdiņu.
Bodlēra “Mākslīgās paradīzes” pirmizdevumu piedzīvoja 1860. gada maijā un tās veido divas daļas – „Poēma par hašišu” un „Opija ēdājs”, kurā pārstāstīts un komentēts angļu rakstnieka Tomasa de Kvinsija autobiogrāfiskais stāsts "Confessions of an English Opium-Eater" (1821). Grāmata ir personīgā pieredzē balstīta poētiska un filozofiska apcere par psihotropo vielu lietošanu, to ietekmi uz apziņu, radošo procesu un izraisītajām atkarībām.
Grāmatu papildina Kārļa Vērdiņa priekšvārds un Ginta Rudzīša ilustrācijas. To izdevis apgāds "Neputns".
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
LSM.LV / Literatūra
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X