Septembris ir dzejas mēnesis. Un dzejas dienu pasākums, bez kura nav iedomājams rudens Ziemeļlatgalē, ir „Upītes Uobeļduorzs”. Tas ir vecākais latgaliešu mīlas aiļu un dziesmu festivāls, kas notika 19.septembrī. Tas gan šoreiz nenoritēja kā ierasts.

Šogad festivāls, ņemot vērā valstī noteiktos un pandēmijas izraisītos ierobežojumus, kā arī dodot iespēju piedalīties pasākumā vairāk interesentiem kā tas būtu iespējams vietējā kultūras nama zālē, „izgāja” ārpus savas ierastās vides – Upītes tautas nama sienām un notika speciāli uzbūvētā salmu ruļļu estrādē. Lai arī pasākums bija kā ierasts ļoti ģimenisks, un latgaliskas dzejas un mūzikas piepildīts, šoreiz to aptumšoja, protams kā tādās reizēs, neparedzēta un iepriekš neprognozēta ugunsnelaime – neilgi pirms pasākuma beigām to pārtrauca ugunsgrēks.

Lai arī uguns liesmas laicīgi tika pamanītas, un cilvēki uguns nelaimē nav cietuši. Pašu spēkiem izdevies evakuēt cilvēkus un lokalizēt uguns izplatīšanos, tas, protams, radīja pamatīgu izbīli un sabojāja pasākuma nobeigumu.

Arī mums radās pārdomas vai un kā šādā gadījumā stāstīt par pasākumu, kas gan šogad gan jau 18 gadus pēc kārtas pirms tam ar savu īpašo atmosfēru un konceptu bagātinājis latgaliešu kultūru. Tāpēc mēs cienot Slišānu saimes un Upītes aktīvo cilvēku ieguldījumu pierobežas attīstībā un latgaliskās kultūrtelpas stiprināšanā uzskatījām par nepieciešamu tomēr izstāstīt arī par šī gada svētkiem, vismaz līdz tam brīdim, kad to pārtrauca ugunsnelaime.