Igauņu dūdas un vargāns, lietuviešu niedru stabule, svilpe un māla bungas un latviešu mūzikas instrumenti - kas tiem kopīgs un atšķirīgs? Etnomuzikologs Valdis Muktupāvels iepazīstinās ar Baltijas tautu mūzikas instrumentu dažādību.

"Mūzikas instrumentiem tādu tautisko robežu, etnisko, nacionālo robežu nav.  Viņi gājuši vienmēr pāri, tāpēc ir daudz kas līdzīgs lielākā apgabalā," vērtē Valdis Muktupāvels.

"Par Baltiju runājot, pirmajā brīdī varētu teikt, ka ir ļoti daudz kas līdzīgs, bet tas tā pirmajā brīdī liekas. Sāc skatīties un, izrādās, tās vēsturiskās lietas veido diezgan atšķirīgu ainu. Varētu sagaidīt, ka latviešiem un lietuviešiem kopīga valoda, arī instrumentu ziņā būs vairāk līdzību un ar igauņiem mazāk. Tieši otrādi izrādās," atzīst Valdis Muktupāvels.

Piemēram, dūdas ir latviešiem un igauņiem pilnīgi tas pats instruments. 

"Dūdas ir Rietumlatvijas daļā, tātad Kurzemē, īstenībā tādā diezgan pat šaurā joslā no Ventspils uz dienvidiem līdz suitiem, vēl drusciņ tālāk. Tur viņas visvairāk ir spēlētas. Tieši tādas pašas dūdas arī igauņiem salās," norāda Valdis Muktupāvels.

"Visas Eiropas kultūras vēsturē viens no lielākajiem ģeopolitiskajiem notikumiem, kas pilnīgi izmainīja mūzikas dzīvi, bija krusta kari. Krusta karu laikā ienāca Eiropā no Tuvajiem Austrumiem visi tie instrumenti, kas šobrīd ir klasiskās mūzikas instrumenti.

Eiropieši, krustneši iemācījās arī militārā ziņā pūst dubultmēlīšu instrumentus. Arābu zurnas, tad vēl metāla instrumenti, timpāni - tas ir baismīgi, pretiniekam bikses pilnas. Un tagad visi pūtēju orķestri un visi dūdu bungu ansambļi ir īstenībā Tuvo Austrumu kultūras pārcēlums un tas, kas iedzīvojās šeit, Rietumos," bilst Valdis Muktupāvels.