Klajā laists jauns Rīgā mitušā 20. gadsimta filozofa un kritiķa Valtera Benjamina darbu krājums "Vienvirziena iela". Kultūras rondo studijā ar savām atziņām par Benjaminu dalās krājuma priekšvārda autors Artis Ostups. Viņš savam tekstam licis nosaukumu "Benjamina spēle".

Lasītāji Valteru Benjaminu (1892–1940) pazīst galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. "Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus "Vienvirziena iela" (1928) un "Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā" (1938), mēs iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi," norāda izdevēji.

Krājums rosina pētīt pilsētas iekļautību dzīvē un domās, kā arī pārdomāt bērnības sabalsošanos ar turpmāko dzīvi. Darbs "Vienvirziena iela" iezīmē pagriezienu Benjamina meklējumos un veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis (1891–1979): "Šo ielu dēvē par Asjas Lācis ielu, tās vārdā, kura to kā inženiere caurlauzusi autorā." Tas ir modernistisks veltījums, jo akcentē emociju materialitāti un robežu nojaukšanu, un tāds ir arī Benjamina teksts, kas arvien vairāk attālinās no klusās bērnības pasaules. Saskaņā ar autoru tekstam vajag veidot ielu jeb prospektu, kam visapkārt ieraugāmi tēli, nodrošinot stereoskopisku skatījumu. Savukārt teksts "Berlīnes bērnība gadsimtu mijā" ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā "Pasāžas". Parasti Benjamina tekstā tiek izcelti šādi temati: autobiogrāfijas un vēsturiska pētījuma sasaiste, pilsētas iekļautība dzīvē, atmiņas telpiskošana un vizualizētība, mimētiskā pieredze, subjekta sairums u. tml. Vienlaikus abi teksti ir savdabīga atzīšanās mīlestībā latviešu režisorei Asjai Lācis, turklāt tekstā "Vienvirziena iela" iekļauta arī Benjamina pieredze, īslaicīgi uzturoties Rīgā – pilsētā, kam viņa dzīvē ir milzīga un joprojām nenovērtēta un neizpētīta nozīme.

Kad sarunu ar Arti Ostupu jau beidzām, viņš jautā, vai zinu, kā Valters Benjamins traģiski gāja bojā. Zinot, ka viņš ir ebreju izcelsmes vācu filozofs, galvā būvēju vienu scenāriju, bet Artis Ostups izstāsta, ka Benjamins bēga no nacistiem arī tāpēc, ka savos darbos bija arī atklāts antifašists.

1939. gada novembrī Benjamins uzrakstīja savu pēdējo tekstu Tēzes par vēstures jēdzienu. Benjamins aizbēga uz Lurdu, no kurienes viņš sākotnēji devās uz Marseļu. 1940. gada septembrī viņš mēģināja nokļūt Spānijā un ar ASV vīzu izbraukt no valsts caur Portugāli. 1940. gada naktī no 25. uz 26. septembri Spānijas pierobežas pilsētā Portbou, kur viņš joprojām baidījās no izdošanas vāciešiem, viņš izdarīja pašnāvību.

Esejas tulkojis un komentējis Igors Šuvajevs (1963–2024), izdevis apgāds „Neputns”.