Nepārvarama vara jeb “force majeure” ir reta parādība – tie ir ārkārtēji nenovēršami apstākļi, kurus konkrētā situācijā nevarēja un nebija iespējams paredzēt. Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar kultūrtelpu “Hanzas Perons” un fondu “Novum Riga” šībrīža mākslas notikumu ritumā piedāvā vārdu spēli, proti – Force[d] Majeure, “uzspiestus un ārkārtējus stāvokļus”. Tie ir iedzīvinājušies septiņu mūsdienu Latvijas mākslinieku darbos.

Sadzīvojot ar valdošo spēku un vienlaicīgi daloties savā ievainojamībā, kā cilvēki un noteiktas sabiedrības grupas varētu reaģēt - vai pat apstrīdēt šķietami neizbēgamo? Kas notiek, kad kāds pārkāpj, vai tiek pārkāptas kāda cita robežas? - šādi jautājumi ir izvirzīti izstādes “Force(d)” Majeure” kontekstā, bet to aktualitāte, visdrīzāk, nezudīs arī pēc tās norises laika beigām.

Izstādes autores ir Laikmetīgās mākslas centra “Kim?” speciālistes Elīna Drāke un Zane Onckule, kā arī neatkarīgā kuratore Žanete Liekīte.

“Hanzas Perons” kā kultūrtelpa jau ir nostiprinājis savas pozīcijas kultūras pasākumu cienītāju vidū, tomēr vēl arvien šīs teritorijas specifika ir visai liels izaicinājums justies “kā savā burbulī” – skaļās satiksmes un salīdzinošo izkaistītās apkārtējās infrastruktūras dēļ. Tādēļ Zanei Onckulei jautāju, vai šajā vietā veidojot izstādi – proti, ārtelpu ekspozīciju – nebija līdzīga sajūta, kā nostājoties pie balta audekla?

Izstādē “Force(d) Majeure” savus darbus apskatei un novērtējumam piedāvā mākslinieki Santa France, Indriķis Ģelzis, Krišs Salmanis, Aleksandra Samuļenkova, Līga Spunde, kā arī grafiti mākslinieki 0.0.01.0.0 un Kiwie. Grafiti mākslu kā organizētas ekspozīcijas daļu nemaz neredzam tik bieži.

Lai arī mākslinieku darbi “Hanzas Perona” teritorijā katram interesentam bija pieejami apskatei jau no pagājušās nedēļas, pēdējais darbs ticis uzstādīts vakar. Par to stāsta kuratore Žanete Liekīte.

Māksliniece Līga Spunde “uzspiestos ārkārtējos apstākļus” ilustrē ar lielizmēra digitālo ilustrāciju, kura ir uzlīmēta uz “Hanzas Perona” ēkas stikla fasādes. Tajā attēlotas degoši un skrienoši sirds simboliņi, dzeloņdrātis un nožogojojumi, būtībā – vesela tēlu jūra. Turpina pati autore.

Krišs Salmanis “Hanzas Perona” ēku apdzīvo ar vizuāli ļoti spēcīgu salikumu: savā ziņā turpinot Līgas uzsākto un grafiti mākslinieku tālāk pasviesto ideju par protestu kā ne tikai ideoloģisku, bet arī vizuāli ietekmīgu realitātes daļu. Kriša risinājuma askētiskā un kolorītā pieeja rada ironisku konotāciju: mūsu acu priekšā ir visai paliels figurāls burtveidojums uz vienas no ēkas sienām: uzraksts “NOST!”.

Atgriežoties pie sarunas ar vienu no izstādes kuratorēm – laikmetīgās mākslas centra “Kim?” programmas direktore Zani Onckuli, mēģinām saprast šo “spiedošo apstākļu”, proti, “Force(d) Majeure” sakabi ar mākslas jaunradi. Piedāvāju analoģiju ar kafijas kannu, kurā tiek ieliets verdošs ūdens, kafijas graudiņi tajā virpuļo, taču tad tiek uzlikts spiedogs, kurš biezumus nospiež lejā, atstājot, ja tā iespējams secināt, destilātu. Vai šis – tīrais rezultāts – būtu māksla, un biezumu nospiedējs ir mākslinieks?

Kā māksla cenšas sadzīvot ar nepārvaramās varas dažādajām izpausmēm – to “Hanzas Perona” teritorijā iespējams novērtēt visu atlikušo gadu.