Savu versiju par, tā saucamajiem, čekas maisiem un cilvēku sadarbību ar Valsts drošības komiteju (VDK) radījusi Jaunā Rīgas teātra (JRT) „Vēstures izpētes komisija”. Par pētījumu un izvēlēto pasniegšanas formu Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar aktieriem un izrādes autoriem Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu.

"Mēs baudījām vislielāko atsaucību, ko var baudīt tādi pētnieki kā mēs, zvanot uz jebkuru muzeju. Mums ļoti palīdzēja. Varēja just, kam cilvēki mums uzticas. Mēs visiem spēkiem mēģinām attaisnot šo uzticību ar to, ko esam izdarījuši uz skatuves," par izpētes darbu, vācot materiālus iestudējumam atklāj Vilis Daudziņš. "Runājām ar visām šajā notikumā iesaistītām personām, arī ar oficieriem, kas strādājuši VDK."

Kaspars Znotiņš bilst, ka vispirms veidojuši etītes par režisora Alvja Hermaņa izvēlēto izrādes tēmu, tad viņš veicis atlasi.

Kā mainījušies pašu aktieru priekšstati pētniecības un izrādes veidošanās laikā par šo tēmu?

"Man bija pārsteigums, ka šie saucamie kuratori, VDK darbinieki, radošajās organizācijās bija visiem zināmi, viņi nāca kā uz darbu katru dienu. Bija zināms, ka tas ir cilvēks no VDK un viņš sēž pie direktora vietnieka, kadru daļā vai arodbiedrībā. Piedalās kopīgos pasākumos, sarunājās gandrīz ar viesiem iestādes darbiniekiem. Tas man bija neiesvaidītā izbrīns, nav tā, ka cilvēks pelēkā uzvalkā pienāk klāt uz ielas vai pasauc uz "stūra māju", bet viņš viens no kolektīva,” atklāj Znotiņš.

„Man tā sajūta bija tāda, ka ir pēdējais brīdis saprast, ka mēs ar tevi, Znotiņ, esam vēsture. Man visu laiku liekas, ka tas tepat bija, tie padomju laiki, bet ir pagājuši 30 gadi. Tas ir nopietns uzdevums izstāstīt, kā toreiz bija,” vērtē Daudziņš.

„Viss, kur piedalījos es pats, es tajā valstī nodzīvoju 20 gadus, man neliekas vēsture. Man vēsture liekas tas, kur vēl nebiju piedzimis. Nu es saprotu, ka nē. Man bija pārsteigums aptvert to, ka tā ir vēsture un par to ir jārunā kā par vēsturi, ne kā par manu dzīvi, ko esmu pieredzējis.”

Skatītājiem jārēķinās, ka izrāde ir gandrīz sešas stundas gara.

„Kaut kādā brīdī sajutām, ka materiālu ir ļoti daudz un laikam izdarījām pareizi visu atstādami šajā izrādē. Lai arī ir tik gara,” bilst Daudziņš.