Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" 27.jūnijā pasniegs Tradicionālās kultūras izcilības balvu folkloras nozarē. Šogad balvu saņems Rikavas pagasta kultūras nama etnogrāfiskais ansamblis "Rikava" Rēzeknes novadā. "Rikava" pērn nosvinēja savu 70 gadu jubileju un tas ir viens no senākajiem etnogrāfiskajiem ansambļiem Latvijā, kā arī vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus.

Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" "Rikava" šoreiz plašākai izrādīšanai sagatavojis uzvedumu „Pi azara loba dzeive”, kas ataino un skatītājiem atklās vienu dienu Lubāna zvejnieku dzīvē, bet pie paša etnogrāfiskā ansambļa "Rikava" viesojāmies īsi pirms Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica".

„Mums ir pierakstītas ap 100 dziesmu – tās, kas ir teiktas, pierakstītas,” stāsta ansambļa vadītāja Aija Dundure. „Tā ka mums tie pieraksti ir, un daudz mūsu pieraksti un citi materiāli ir arī folkloras krātuvē Gaismas pilī. Mums ir vēl tur plašs lauks, ko pētīt.”

Ne tikai dziesmas, kas kladēs pierakstītas, šobrīd tiek pētītas un pārmantotas, bet arī īpaši uzvedumi. „Rikava” ir vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus, kuros savijas visdažādākie nemateriālā kultūras mantojuma elementi – dziesma, ticējumi, parunas, dažādas godu un gadskārtu ieražas, protams tradicionālais apģērbs un sadzīves priekšmeti ar muzejisku vērtību un protams kulinārais mantojums, turpina Dundure.

„Jā, Latvijā esam vienīgais. Un šī tradīcija iesākās 1958. gadā, kad režisore Marga Tetere bija iedrošinājusi uz to. Jo tas viss mantojums bija dzīvs. Un tā sākās. Pirmais bija lielais kāzu cikls – „aizdzereibas, vaiņuka veišona, kuozas Latgolā”. Un pēc tam bija kristabas, talkas, dažādi sadzīves uzvedumi, godi.” Un to visu sākotnēji etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki atrod mantojumā atstātajās burtnīcās.

„Mums mantojumā ir vesela kaudzīte. Mēs tās sasienam kopā un saucam par maizes kukulīšiem. Tās ir tādas burtnīciņas.

Gan Teicānes, gan Mičules. Kur iekšā ir uzvedumi vecie un tieši tā tradīcija – kā bija, kā dzīvoja, ko darīja, ko pēc kārtas, kāpēc, – kas apvieno to nemateriālo un mutvārdu mantojumu, gan darbarīkus, apģērbu.”

Bet, kā stāsta etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki, šīs tradīcijas arī viņas pašas daudzkārt piedzīvojušas – kā aitu cirpšanu, kalēja darbus, arī rudzu un siena pļaušanu vai sviesta nīšanu.

„Agrāk mēs viens pie otra gājām talkās, īpaši jau kartupeļu talkās, gājām lasīt, tagad arī šī tradīcija izzūd, jo visur ir tehnika. Un, ja kurš rīko to talku, tā tagad ir savādāka nekā tā bija agrāk. Un mēs rādam. Mēs mācamies no vecākiem cilvēkiem paši un rādam jaunākai paaudzei to, kas kādreiz ir bijis,” tradīciju pārmantošanu iezīmē Inese Vērdiņa, kas etnogrāfiskajā ansamblī darbojas vairāk nekā 40 gadus.

Kopumā ansamblī  šobrīd darbojas 18 cilvēki, visi vietējie, pat ja dzīvo jau galvaspilsētā. Jaunākajam dalībniekam Pēterdienā būs divi gadi, bet vecākajam krietni pāri 80.

„Mūsu vide jau ir tā, kas ir dabiskā. Skatuve īsti nav mūsu vide. Ja vajag tad, jā, bet brīvdabas muzejs, Andrupenes lauku sēta, Kolnasāta – tepat mūsu Trasuna muzejs, kur ir, kā es saku, krūmu mala, zaļa zāle, turpat kāds dīķītis, pirtiņa – tā ir mūsu vide dabiskā. Un cilvēku diezgan parasti ir daudz. Sanāk un skatās,” stāsta Aiaj Dundure.

27. jūnijā festivālā "Baltica" ansamblim svinīgā ceremonijā tiks pasniegta Tradicionālās kultūras izcilības balva folkloras nozarē.

„Balva ir, protams, nozīmīga un svarīga, bet ne tikai mums, bet visa kolektīva darbības garumā. Visus tos 70 gadus, ko pastāv mūsu kolektīvs, jo, ja nebūtu mums sakņu, nebūtu mums pēctecības, nebūtu mums tāda mantojuma, diez vai mēs to balvu varētu saņemt. Mēs esam turpinātāji,” saka Aija Dundure, kas kolektīvu vada pēdējos 15 gadus, bet pie nozīmīgiem etnogrāfiskā ansambļa pamatakmeņu licējiem viņa sauc visus agrākos kolektīva vadītājus Teklu Ikaunieci, Jāzepu Liepiņu, Teklu Teicāni un Janīnu Mičuli. Bet folkloristu Jāni Rozenbergu sauc par ansambļa krustēvu – tieši viņš pamudinājis sievas tajā tālajā 1954. gadā veidot kolektīvu.