Pērs Gints pirmām kārtām ir cilvēks. Viņa varonība slēpjas viņa cilvēciskajās vājībās. Mēs cilvēciskās vājības reizēm nenovērtējam, tās ir ļoti jaudīgas, tā Pēru Gintu sarunā raidījumā Kultūras Rondo raksturo režisors Viesturs Kairišs.

“Mūsdienīgais, cilvēciskais, kas tomēr paliek arhetipisks, man ir svarīgākais,” turpina Kairišs un skaidro, ka Ibsens, uzrakstījis savas “dramatiskās poēmas” "Brands" un "Pērs Gints" pievērsies “lugu rakstīšanai”, jo modernais laikmets prasījis precīzi izstrādātas lugas, ar ko arī kļuvis slavens, jo pasaulei patīk lugas par cilvēkiem, nevis Pērs Gints – kas viņš ir. “Man šis tuvākais,” atzīst Kairišs.

Režisors arī atklāj, ka, veidojot šo iestudējumu, tapis jauns mūsdienīgs lugas tulkojums, ko veidojis Edvīns Raups.

Ibsens, Grīgs un Kairišs. Vienojošais - Pērs Gints. Latvijas Nacionālajā teātrī režisors Viesturs Kairišs iestudjis Henrika Ibsena “Pēru Gintu”. Liela nozīme šajā iestudējumā būs Edvarda Grīga mūzikai. Izrādes vizuālo veidolu veido Reinis un Krista Dzudzilo.

Ceļojums uz cilvēka būtību ir bezgalīgi aizraujošs, traģisks, biedējošs un visādā ziņā amizants. Pasaule ir tik pārdabiska, kurā satiekas materiālais ar iracionālo, reliģija ar karu, bizness ar seksualitāti. Tāda interesanta pasaule, kurai izkuļoties cauri jāsaglabā sava paša es būtība. Dzīve nav vienkāršākais uzdevums," par izvēli iestudēt Ibsena "Pēru Gintu" stāsta Kairišs.

Viņš arī skaidro, ka viņu mazāk saista Pērs Gints kā romantiskais varonis, bet īpaši saista tieši lugas 4. cēliens - Pēra Ginta ceļojums, kad viņš nokļūst gan tuksnesī, gan trakomājā Kairā, Ēģiptē. "Tas ir ļoti nesaprotams un iracionāls. Manuprāt tas ir ķīlis, visfaustiskākais cēliens Tas ir būtiskākais par romantisko trakuli," uzskata Kairišs.

Kairišs piekrīt, ka viņu interesē varoņi, bet nevis vienkārši varoni, bet kultūrvaroņu tēma. Jo tas ietver daudz plašākus psiholoģiskos un melodramatiskos aspektus nekā viena reāla īsta personība, varētu teikt viendimensionāla.

"Man patīk lielie mīti, lielie ceļi," atklāj režisors. "Pērs Gints ir liels mīts par mūžīgo ceļu, par mūžīgo atgriešanos. Par to, kas mājas, kas ir tie cilvēki, kurus tu pamet, lai beigās saprastu, ka visa tava efektīvā dzīve ir bijis sīpols bez kodola. Atrast to savu būtību, kas izrādās ir tajos cilvēkos, kas ir tik tuvu tev stāvoši, ko nevari saskatīt. Man tuvas visādas asociācijas ar paša dzīvi un attiecībām ar cilvēkiem."

Kairiša iestudējums nav pasaka, kā bieži veido Pēra Ginta iestudējumus. Kairiša Pērs Gints klīst par tādu kā arhetipisku labirintu.

“Mums nav pasaka, tas ir cilvēks labirintā. Viņš tirgojas ar vergiem, izraisa karus, lai viņa ieroču bizness labāk norisinātos, tirgojas ar reliģiskiem atribūtiem, lai dzīve labāk ietu. Seksuālā ziņā viņu nesatrauc nekādi morāli aizspriedumi. Mūsdienu cilvēks. Man tieši patīk, ka šis viss ir tas, ko ikdienā sastopam. Izejot tam visam cauri, mēģināt saskatīt savu es, savu būtību," izrādi raksturo Kairišs.

Runājot par Grīga mūzikas izmantojumu iestudējumā, Kairišs bilst, ka viņam patīk veidot operas struktūras iestudējumos, kur mūzika nav ilustratīva, bet nozīmīga dramaturģiskā loma, mūzika ir līdzvērtīgs materiāls kā teksts. 

Bet par Solveigas un Ozes tēlu Kairišs atklāj, ka ietekmējies no teorijas, ka Solveiga un Oze ir mātišķā un sievišķā arhetipu spoguļattēls. "Banalitātes virskārta tam, bet ja uz sievieti, kas gaidījusi, ja uz to paskatās skaidrām acīm, esmu satriekts par šo faktu. Tiem cilvēkiem, kas satikuši savu Solveigu, viņi nav pelnījuši tādu laimi. Tā ir pārdabiska laime," uzskata Kairišs.