Viktors Jansons: Jānis Ziemeļnieks ir absolūta dzeja, tīrs dvēseles dzejnieks

24. decembrī Jānim Ziemeļniekam 120. Jāņa Kraukļa dzīves skarbums un Jāņa Ziemeļnieka "Zilās puķes" sapņotāja un vientuļnieka tēls dzejā – kā vienā personā sadzīvoja dažādi pretmeti, Kultūras Rondo studijā režisora Viktora Jansona skatījums.

“Viņš ir absolūta dzeja, viņā nav nekas no spekulācijas, no sociālpolitiskās apakšstrāvas, viņš tīrs dvēseles dzejnieks, sāpju, skumju dzejnieks. Protams, šis skaistais briljants bija vēl slīpējams, viņš netika noslīpēts tā, lai visā savā krāšņumā parādītos,” tā par Jāni Ziemeļnieku saka Viktors Jansons, kurš studijā ir ieradies ar Ziemeļnieka hūti galvā.

“Kad man ir lieli godi vai iziešanas, es uzlieku šo Ziemeļnieka hūti, kas nes kaut kādu sajutu, ka esmu piederīgs šai Ziemeļvidzemes sadaļai, no kuras nāk Ziemeļnieks Jānis un arī es, tikai drusciņ uz jūras pusi. Tas atstāj milzīgu iespaidu,” atklāj Viktors Jansons.

“Esmu nolēmis ar šo Ziemeļnieka cepuri nodzīvot savu atlikušo mūžu. Es gribētu ar to gulēt zārkā. Tas būtu skaists akts. Muzejam es neatdošu, muzejs nenovērtēs to noslēpumu, ko nes šī brīnišķīgā cepure.”

“Es braucu meklēt ziemeļnieka manteli uz Strenčiem. Tur Ziemeļnieka tēva brāļameita saka, ka manteļa nav, sen kožu saēsts. (..) Tad meklēja pa skapi, vai nav kaut kas un izraka trīs hūtes no Ziemeļnieka. Vienu atstājām muzejā, vienu mums nozaga akcijas laikā un trešo paturēju sev, kā pierādījumu tam, ka esmu saistīts ar brīnišķīgo Ziemeļnieku, traģisko Ziemeļnieku, ar vienu no talantīgākajiem dzejniekiem, kādu Latvija ir radījusi,” par savu īpašo cepuri stāsta Viktors Jansons.

"Man ir divi dzejnieki – Jānis Ziemeļnieks un Aspazija – tie ir absolūti tīrradņi, kas radīti šajā laiktelpā, kamēr mēs kā nācija sākām dzejot, rakstīt, runāt sirds un dvēseles valodā," uzskata Viktors Jansons.