Par savu zīmējumu grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs" stāsta Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš.

"Šis ir kaut kādā mērā ironisks skatījums uz šo izcilo notikumu. Man gribas paraudzīties uz šīm lielajām cildenajām lietām viegli. Tikt vaļā no tā nopietnības smaguma, svarīguma smaguma, kurš visu laiku guļ mums uz pleciem un liek mums uz to raudzīties kā uz kaut ko cildenu, bet nastu, kas ir smagi nesama katrus piecus gadus. Nē, tā nav, tas priecīgi," atzīst Vilis Daudziņš.

"Visi tie autobusi, tā braukšana, sporta zāles... Tas ir ļoti smieklīgi. Katrs, kas ir braucis tajos autobusos, gulējis tajās sporta zālēs, nodzīvojis tās trīs četras dienas Rīgā, nebūdams rīdzinieks, skaidri zina, par ko es runāju, gan dejotāji, gan koristi dažādu paaudžu. Es gribēju tieši šo garšu, šo īsto garšu."

"Tas ir lielā mērā manas fantāzijas auglis, tā vaicāts, cik precīzi grāmatā atspoguļoti pirmie dziedāšanas svētki, atzīst Vilis Daudziņš. "To drosmi es saņēmos filmēdamies filmā "Zeme, kas dzied". Pie visa vainīgs ir Māris Martinsons, kurš mani uzaicināja. Mana loma ir Bernhards Dīriķis, pirmais Rīgas Latviešu biedrības vadītājs. Man ir ārkārtīgi sarežģīts grims, parūka un uzlikšana. Tas prasa gandrīz pusotru stundu un tas bija tas iemesls, ka pēkšņi gribējās piefiksēt to, kā tas notiek."

Varēja jau filmēt ar telefonu, bet viņam sagribējies uzzīmēt, kā grimētāja Beāte Rjabovska, kuras mākslas darbs ir viņa tēls, liek parūku. Tā tas sācies.

"Paskatos pa labi, un tur tāds pusaizmidzis Andris Bulis vai Ainārs Ančevskis ar tādu pašu silikona plesi uz galvas, uz kura uzvietosies parūka un vaigu bārda. Abus bēdubrāļus arī uzzīmēju," atklāj Vilis Daudziņš.

Bet viņš nevēlējies kļūt par filmas notikumu apskatnieki vai fiksētāju, filma dzīvo savu dzīvi.

"Es radīšu savu stāstu, tas pat nebūs stāsts, drīzāk situācijas. Tajā visā ir kaut kas kinematogrāfisks. Man vienmēr licies interesanti kaut ko uzzīmēt vai radīt, kas nav līdz galam pateikts. Līdzīgi teātrī vai kino tu kaut ko dari pusvārdos. Tu nerunā tieši to tekstu, kas tev ir jāsaka, vai arī runādams tekstu, kas ir jāsaka, domā kaut ko citu. Es gribēju šos slāņus iegūt. Tāpēc zīmējumu grāmatā ir gan bilde, gan arī komentārs, kas kopā veido to paradoksālo iespaidu, kādu biju iecerējis," stāsta Vilis Daudziņš.

"Šajā grāmatā ir gan īsti varoņi, kādus tos zinām  no mūzikas vēstures, Jānis Cimze, Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle, arī daudzu redzamu pagastu un novadu koru vadītāji, bet tur arī ir dažādi izdomāti tēli. Es ļāvu brīvu vaļu savai fantāzijai, izdomādams viņiem vārdus un uzvārdus," bilst Vilis Daudziņš.

"Ja beigtos jebkurš no mūsdienu dziesmu svētku koncertiem, un mums vēl vajadzētu palikt un noskatīties slīdošu lenti uz ekrāna, kur būtu katra dalībnieka vārds un uzvārds. Cik ilgu laiku tas prasītu! Bet no otras puses, tā vajadzētu būt, jo tieši viņi ir tie, kas dzied, kas dziedāja un kas to dziedāšanas prieku atnesa līdz mūsdienām. Tāpēc es viņiem devu vārdu katram. Viņi ir individualizēti, personalizēti. Viņi nav anonīmi dziedātāji."

Grāmatu izdevis apgāds "Neputns", un tās autors sola svētku laikā "saposties kā pāvs" un palīdzēt izdevējiem tirgot.