Vilis Rīdzenieks - vienīgās fotogrāfijas autors, arī iecienīts salonfotogrāfs

Vilis Rīdzenieks bija izcils portretists un viņa kā portretista darbība pārsvarā ir saistīta ar leģendāro fotosalonu „Klio”. Viņa kontā ir arī vairāki par mākslinieciskiem uzskatāmi portreti, kuru latiņa ir augstāka par ierindas salona portretu. Plašāk par Viļa Rīdzenieku devumu – grāmatas „Vilis Rīdzenieks” sastādītāja Katrīna Teivāne-Korpa, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja foto krājuma glabātāja Lauma Lanceniece.

Apgāds “Neputns” laidis klajā mākslas zinātnieces Katrīnas Teivānes-Korpas veidotu izdevumu “Vilis Rīdzenieks”. Grāmata ir pirmais šāda apjoma izdevums, kas veltīts kādam no 20. gadsimta pirmās puses latviešu fotogrāfiem.

“Grāmatas mērķis ir caur stāstu par Vili Rīdzenieku arī nedaudz pastāstīt arī par laikabiedriem,” atzīst Katrīna Teivāne-Korpa.

Vilis Rīdzenieks šodien ir vispazīstamākais 20. gadsimta pirmās puses latviešu fotogrāfs. Rīdzenieka kā leģendāras personības slavas pamatā galvenokārt ir fakts, ka viņš radījis vienu no nozīmīgākajām valsts relikvijām – Latvijas valsts proklamēšanas notikuma vienīgo fotogrāfiju. Tomēr par vienu no vadošajām figūrām Latvijas foto vēsturē viņu ļauj uzlūkot viss mūža devums kopumā, jo septiņdesmit astoņi Viļa Rīdzenieka mūža gadi (1884–1962) Latvijas vēsturē aptver ārkārtīgi dinamisku un notikumiem piesātinātu laikmetu, kas guvis daudzveidīgu atspoguļojumu viņa uzņemtajās fotogrāfijās. Tas lielā mērā ir noteicis albuma vizuālā materiāla izvēli un saturu, kas ticis pakārtots mērķim iepazīstināt ar Rīdzenieka mantojumu visā tā dažādībā, sniedzot priekšstatu par viņu gan kā dokumentālistu, gan fotomākslinieku, gan savulaik iecienītu salonfotogrāfu.

“Šī grāmata iezīmē būtisku lietu – ir dokumentālā, mākslas un salona jeb arodfotogrāfija,” skaidro Teivāne-Korpa. “Liela daļa fotogrāfu, ko var uzskatīt par tā laika kanoniskām figūrām, fotogrāfi, kas sākuši savu darbību 20. gadsimta sākumā, viņiem bija būtiski celt Latvijas fotogrāfiju augstā līmenī. Dokumentālā bija svarīga darbības joma, bet viņi uzskatīja, ka tā nevar izcelt savu autorību. (..) Mākslas fotogrāfija bija veids, kā parādīt savu prasmi un potenciālu kā radošai personībai. Salonfotogrāfija bija maizes darbs.”

“Šis albums dod lielisku priekšstatu par Vili Rīdzenieku gan kā mākslinieku, gan foto dokumentālistu, gan portretistu. Līdz ar to iegūstam diezgan pilnīgu ainu par viņu. Liels prieks, ka materiāls, kas līdz šim bijis faktiski nezināms, ir publiskots,” norāda Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja foto krājuma glabātāja Lauma Lanceniece.

Liela daļa Viļa Rīdzenieka mantojuma glabājas tieši Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā. Lanceniece arī stāsta, ka padomju gados Rīdzenieka krājumu no viņa otrās sievas Olgas Rīdzenieces pakāpeniski muzejs iepirka 20 gadu laikā. Sensitīvie materiāli nonāca muzeja krājumā.

Šobrīd Rīdzenieka kolekcija ir viena no visplašāk izmantotajām muzejā, nav mēnesis, kad kāds nepasūtītu kaut ko no viņa mantojuma. Pētot 20. -30. gadu vēsturi, nevar apiet Rīdzenieka mantojumu.

Šai domai arī piekrīt vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš norāda, ka fotogrāfiju var saukt par nācijas vizuālo atmiņu un runājot par Rīdzenieka darbiem tas nav pārspīlējums. Tas, ko var redzēt albumā, ir Latvijas 20. gadsimta pirmās puses vēsture.

“Pārsteigums bija 1917. gada kadri par Rīgu, kad cara armija iet prom, nāk vācu armija, kāda ir pilsēta varu maiņas situācijā. Tas, ko dod fotogrāfija un nedod citi avoti, ir klātbūtnes sajūta. Tas ir nepieciešams stāstot par vēsturi, rakstot par vēsturi, jo bez tā ir grūti iedzīvoties laikmetā un gūt priekšstatu par to, kā tas ir bijis,” komentē Mintaurs.