“Gribētu apgalvot, ka no tā, ko esmu plānojis, tuvu 90% esmu arī izdarījis. Ir dažādas izrādes, kuras biju plānojis, ka parādīsies repertuārā, piemēram, Pulenka "Karmelīšu dialogi", Stravinska "Izvirtības hronika", kas repertuārā nebija iepriekš,” Kultūras Rondo stāsta komponists un līdzšinējais Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) vadītājs Zigmars Liepiņš.

Viņš skaidro, ka, sākot darbu, bijis svarīgi sakārtot LNOB finanšu situāciju. Tagad ir izveidota sistēma, kur nevar pazust ne cents.

“Nepārtraukti kašķējoties, izrādot visas sava rakstura sliktākās īpašības attiecībā pret Kultūras ministriju, esmu mēģinājis izspiest visu, ko varējis izspiest. Šo to izdevies. Bet lielos vilcienos – nē, jo Kultūras ministrijai Opera nekad nav bijis tuvākais,” kritiski vērtē Liepiņš.

“Kultūras ministrija ir valsts kapitāldaļu turētājs, bet nekad šajos gados ministrijai nav bijusi interese par Operu kā par iestādi, kurā viņa ir galvenā personā būtībā. Esmu vairākus gadus mēģinājis visādās stratēģijās un taktikās iekļaut Operas trešo kārtu, man tas nav izdevies. Varu novēlēt jaunajai valdei turpināt cīnīties.”

Liepiņš skaidro, ka tieši tas viņam izraisījis vislielāko nepatiku attiecībā pret jaunās akustiskās koncertzāles projektu.

“Es nepārtraukti teicu, ka normāls saimnieks vispirms pabeidz lauku art, kopt un novāc ražu, un tad domā tālāk. Jūs sējat jau pāri. No latviešu zemnieka viedokļa skatoties, tā nav normāla saimniekošana,” vērtē Liepiņš.

“Par to, ko izdarīju, esmu priecīgs, man ir lieliskas attiecības ar kolektīvu. Mēs esam pazuduši no dzeltenās preses lapām, esam centušies, lai mums ir labas iekšējās attiecības. Protams, nedzīvojam, leiputrijā,” turpina Liepiņš.

Runājot par nākotnes iecerēm viņš, izvairīgi atbild, ka ir šādi, tādi plāni, “bet par tiem es nerunāšu, jo, ja cilvēks plāno, Dievs smejas. Jā, varbūt kaut ko varētu rakstīt”.