Zināmi "Spēlmaņu nakts" nominanti: vērtējam tendences teātrī aizvadītajā sezonā

15. septembrī uzzinājām pretendentus “Spēlmaņu nakts 2019/ 2020” balvām.  Par kādām tendencēm un sezonas īpatnībām teātros varam runāt, pārlūkojot “Spēlmaņu nakts” nominācijas? Aizvadīto sezonu teātros vērtējam kopā ar kritiķēm Līgu Ulberti, kura strādāja 2019./2020. gada žūrijā, un Zani Radzobi, kura vērtēs šīs sezonas iestudējumus. Jaunā žūrija darbu jau ir sākusi.

Šogad "Spēlmaņu nakts" žūrija savu darbu pagarināja par trim mēnešiem. Ja parasti žūrija sezonu beidz vērtēt 10. jūnijā, šoreiz tas bija 10. septembris.

"Tā kā mums bija diemžēl virkne tādu izrāžu, kurām vienkārši bija paguvušas notikt pirmizrādes, bet žūrija tās nepaspēja līdz marta vidum redzēt, tad mūsu galvenā cerība bija tāda, kā izdosies teātriem parādīt to, ko mēs neredzējām. Dažiem arī tiešām izdevās. Faktiski tas pagarinājums bija tāds diezgan mehāniskas no 10. jūnija uz 10. septembri," atzīst Līga Ulberte.

Raksturojot žūrijas darbu, Līga Ulberte atzīst, ka nelietotu vārdu strīdēties.

"Bet vispār diskusijas mums patiešām bija ļoti daudz un kas ir tiešām netipiski, ka mums bija divus ļoti garas nomināciju apspriešanas sēdes: viena jūnijā, lai saprastu to dzīvu procesu, ar ko tas ir noslēdzies, un otra tagad septembrī," stāsta Līga Ulberte.

"Mums šķita, ka mēs septembrī tikai tā teikt, piepucēsim astes, bet nē, izrādījās, ka tas, kas ir nācis vasarā klāt, ir daudz ko ietekmējis arī sākotnējā sarakstā, un šis tas tur mainījās. Tā kā es teiktu, ka mēs tiešām ļoti, ļoti daudz runājām. Daudz vairāk, varbūt kā manā pieredzē citus gadus."

Neatklājot nosaukumus, Zane Radzobe atzīst, ka viņai aizvadītajā sezonā bijušas 2-3 favorītizrādes, kas ir arī nominētas.

Vērtējot teātru piedāvājumu aizvadītajā sezonā un pielāgojoties situācijai, ko radīja Covid ierobežojumi, ir izveidota arī jauna kategorija "Gada notikums digitālajā vidē".

"Es ceru, ka neturpināsies, jo tā tiešām nav nodibināta jauna nominācija, tā ir reakcija uz šī gada īpašo situāciju, kurā šis piedāvājums izrādījās lielākas un daudzveidīgāks, nekā pirmajā mirklī šķita," skaidro Līga Ulberte. "Un šeit apzināti atstāts tas diezgan tāds varbūt izplūdušais formulējums notikums digitālajā vidē.

Jo to izrādes definīciju piemērot nebūt visiem šiem projektiem var, un faktiski šeit ir runa būtībā par atbalstu tam, ka teātris meklē un atrod veidu, kā jaunajā situācijā piedāvāt kaut ko. Jā, piedāvā kaut ko savu un dažbrīd arī, es pat teiktu, visnotaļ jaunu. Es ceru, ka tā būs tomēr tikai šīs dīvainās zonas vienreizēja prakse."

Zane Radzobe piekrīt, ka "Gada notikums digitālajā vidē" nav atsevišķa nominācija, bet neuzskata, ka projekti, kas radās ārkārtas situācijas laikā, nav tikai krīzes laika parādība.

"Es, piemēram, skatoties tieši uz tām nominācijām "Gada digitālajā vidē", redzu neapšaubāmi vienu izrādi, kurai vajadzēja būt pie Gada lielās formas izrādēm, kas ir viens no labākajiem iestudējumiem pagājušā sezonā.

Un man liekas tā būtiskā lieta, par ko domāt un runāt visā šai procesā ir sekojoša: proti, teātris slavenā veidā kopš pirmsākumiem ir spējis norīt jebko un reflektēt par to, kāda ir reālā dzīve. Un mūsu reālā dzīve šobrīd ļoti lielā mērā digitāla," uzskata Zane Radzobe.

Viņa vērtē, ka svarīgs nav medijs, bet mākslinieciskie mērķi, kas tiek sasniegti, un vai tas ir vienkārši mēģinājums pārlikt lietas, kurām vajadzēja notikt dzīvajā, uz digitālo formu, mēģināt tās pielāgot. Vai arī mākslinieks uzreiz domā par digitālo vidi un saprot, ka šīs idejas digitālā vidē ir vislabāk īstenojamas.

"No šādu viedokļa man pašai ārkārtīgi patīk "Rolanda dziesma" tieši tā iemesla pēc, ka "Kvadrifrons" ļoti labi saprot, kā medijs darbojas un kā viņi spēj sadarboties ar cilvēkiem.

Un "Irānas konference" ir luga, kas faktiski ir rakstīta digitālai videi.

Iedomāties, kā yas izskatās un kā tas realitātē ir izskatījies dzīvā teātrī, tas ir vājāk, jo digitālā vide pati pienes kaut kādu lielu pienesumu. Tā kā es domāju, tas ir ļoti sarežģīts jautājums," atzīst Zane Radzobe.