Jaunākās Kur kritiķiem nav vietas epizodes centrā ir Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi”, kas uzlūko dzīvā un cilvēcīgā robežas Rīgas lidostā. Tikmēr britu režijas debitanta Dilana Sothērna grafiskās noveles ekranizācija “Skumju tumšie spārni” ar Benediktu Kamberbaču pievēršas sēru ciklam.

Epizodē izskan fragments no intervijas ar aktieri Kamberbaču, kuram darbs šajā filmā kalpojis par terapeitisku pieredzi. 

Pakalniņas dokumentārā pilnmetrāža “Putnubiedēkļi” tika izvirzīta četrām “Lielā Kristapa” nominācijām, un tās rezultējās divās balvas: par labāko dokumentārā kino operatora darbu godalgu ieguva Māris Maskalāns, bet par labāko mūziku – lietuvieši Pauļus Kilbauskas un Vigintas Kisevičius. Pakalniņas filmogrāfijā dzīvā daba – flora un fauna – ir svarīga, tomēr tās sarežģītajā struktūrā viņa nemeklē estētisko, bet gan analītisko. “Putnubiedēkļos” viņa reflektē par robežas jēdzienu un cilvēka rīcības paradoksiem.

Filma piedāvā unikālu cilvēka, dabas un dzīvības attiecību tīklojumu Rīgas lidostas teritorijā, kurā dzīvnieku un putnu kontroles darbinieki veic Holivudas cienīgas sacensības ar kādu uz skrejceļa iemaldījušos lapsu vai zaķi. Reizēm viņi apsauc dzīvniekus, imitējot to balsis. Vai glābj uz skrejceļa apmaldījušos putnēnu. Jāsecina, ka Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi” ir pievilcīgs skatītājiem – dinamisks dokumentārais sitkoms ar birokrātijas ielaidumiem.

Savukārt Sothērna “Skumju tumšie spārni” ir audiāli noslīpēts, gotisks sēru portretējums. Zaudējot pašu tuvāko cilvēku, Tēvs (Kamberbačs) un viņa dēli (lomās Ričards un Henrijs Boksāli) iziet cauri piecām sēru fāzēm, kuras pavada Kraukļa tēls (lomu ierunājis aktieris Deivids Tjūliss no “Harija Potera” franšīzes un Maika Lī “Kailais” (1994)). Noliegums, dusmas, attaisnošanās, depresija un pieņemšana – šie psihoemocionālie stāvokļi psiholoģijā ir nelineārs process, kas palīdz pārvarēt un apzināties zaudējumu.

Šie posmi nemijas stingrā secībā, bet veido haotisku emocionālo paleti, un Sothērna debijas filmā tieši šis cikls tiek izmantots par dramaturģisko saistvielu. Filmas pamatā ir Maksa Portera 2015. gada grafiskā novele “Sēras ir tas ar spalvām”, kuras fokusā ir mīlestība un radīšana, pieņemšana un māksla. Tieši novelē ir iedēstīts, ka cilvēka izmēra putns ir ģimenes aukle, filozofs un terapeits. Sothērnam un Kamberbačam, kurš šo filmas projektu ir attīstījis, ir liela interese par subjektīvā tulkošanu un kino kā terapeitisku pieredzi.