LSM ziņās: Spēles ar varu un pašu nelabo. Pārspriežam filmas «Grēcinieki» un «Putina spēļlaukums»

Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē lūkojam divus kardināli atšķirīgus darbus. Holivudas režisora Raiena Kūglera ("Melnās pantēras" filmu sērija) jaunākais darbs "Grēcinieki" pietveras Lielās depresijas blūzmenu eskapādēm un pārdabiskajam, savukārt poļu dokumentārista Konrāda Šolaiska darbs "Putina spēļlaukums" izmanto analītiskās žurnālistikas instrumentāriju, lai iezīmētu reģionā izvērstā hibrīdkara patiesos apmērus, tiem piešķirot politiķu un pilsoņu sejas.

1932. gads. Kad dvīņu brāļi (abās lomās – Kūglera līdzgaitnieks Maikls B. Džordans) pēc kara nolemj atgriezties dzimtajā pilsētiņā, viņiem uz pēdām min ne tikai Kukluksklans, bet arī ciemā pamestās daiļavas un pats sātans. Tieši togad grēcīgie sastop debešķīgu blūzu, kādu grādīgo, kas ieeļļo gurnus un izsviedrē miesu, vēsturiskās pretrunas un negaidītus ciemiņus, kuri lūdz, lai viņus ieaicina pāri slieksnim.

Aplūkojam šī darba negaidītās veiksmes iemeslus, veidojam paralēles ar 70. gadu B-filmām un skatītāja gaidu apvērsumu stāstniecības līnijā, kas tikai šķietami jau ir izskanējusi simtiem reižu.

Kad Putins ir aplicis kādam zēnam roku ap pleciem un taujā, kur atrodas Krievijas robežas, viņš smaida: Krievija nekad nebeidzas. Mainoties konvencionālā kara raksturam, nonākam Kremļa ietekmes bīstamajā rotaļu laukumā – mentālās robežas, propaganda un prokrieviska ideoloģija, kuru uzsūkt var ar gaisu vai ar glāzi ūdens.

Kāds šobrīd ir hibrīdkara mērogs Centrālajā un Austrumeiropā? Kas ir Gerasimova doktrīna un kā tā ietekmē ikkatrā sabiedrībā sastopamas grupas?

Šolaiska darbs, kas ir Latvijas kopprodukcija, ar žurnālistisku un konspektējošu interesi pievēršas pēdējo gadu situācijai Polijas, Čehijas, Bulgārijas, Moldovas un Latvijas sabiedrībās – sarunā pārspriežam, kādi ir filmas uzstādītie uzdevumi un kas ir šādu darbu primārā mērķauditorija.

Sarunu ar režisoru Konrādu Šolaiski un producenti Artu Ģigu klausies raidījumā Kultūras rondo.