"Straumes" fenomenālo panākumu nedēļas turpinājumā pietveramies konceptuālām kamerdrāmām, kuras tiešā vai netiešā veidā nonākušas "Oskara" balvas tuvumā. Kinoteātros skatāmi divi intīmāka mēroga darbi, kas spoguļo cilvēka psihi un mūsu attiecības ar stāstniecību – norvēģa Halfdana Ulmana Tendela drāma "Armands" un Tima Felbauma nospriegotā vēsturiskā drāma "Piektais septembris" par mediju atbildību ķīlnieku krīzes situācijā 1972. gada Minhenes vasaras olimpiskajās spēlēs.

Ulmans Tendels, kurš Kannu kinofestivālā startējis tajā pašā konkursā, kur Ginta Zilbaloža "Straume", ieved it kā sadzīviskā situācijā skolā. Pēc sešgadnieku incidenta, kuru neviens īsti nav redzējis, satiekas pāridarītāja māte Elizabete (lomā Renāte Reinsve), cietušā vecāki un skolas pārstāvji. Vijoties versiju, nostāstu un interpretāciju mudžeklim, Elizabete, būdama atpazīstama aktrise, apzinās, ka apkārtējiem ir savas interpretācijas, kas viņa ir, un Ulmana Tendela darbs ātri vien ieved identitāšu spēļu un spoguļošanas lamatās.

"Armands" ir Norvēģijas pērnā gada pieteikums ASV Kino akadēmijas balvai "Oskars" kategorijā "Labākā starptautiskā filma".

Tikmēr ar "Oskara" nomināciju par labāko oriģinālscenāriju novērtētā drāma "Piektais septembris" ieved 1972. gada Mihnenē, kad komerctelevīzija "ABC" tiešraidē seko līdzi olimpisko spēļu norisēm. Negaidīti palestīniešu teroristu grupa par ķīlniekiem sagrābj 11 Izraēlas delegācijas pārstāvjus, un sporta redakcijas komanda nolemj turpināt dokumentēt pirmo ķīlnieku krīzi tiešraidē.

Atkāpjoties nostāk no Palestīnas un Izraēlas konflikta, Felbaums filmu veido kā vēstures tapšanas anatomiju un to, cik ir svarīgi nenovērsties, informēt un izvēlēties to, ko vēlies citiem parādīt. Filmas virsvēstījums par stāstniecības nozīmi ir pārsteidzošs un ne mazāk aizraujošs.