Jaunākajā “Kur kritiķiem nav vietas” epizodē klausītāji tiek ievesti izmeklēta šausmu kino buduārā. Priekškaram veroties, aplūkojam divus kinodarbus, kas dēvēti par šī gada autorkino žanra pārsteigumiem un veiksmēm – novatoriskais pieteikums frāzei “līdz nāve mūs šķirs” Maikla Šenksa romantiskajā šausmu filmā “Kopā” (2025) un mazpilsētas mistika Zaka Krēgera “Pazušanas stundā” (2025).

Austrāliešu režisora Šenksa jaunākais darbs "Kopā" ir simptoms postromantiskā kino ērā, kad attiecību modeļus uz ekrāna nerisina caur romantiskās komēdijas vai tīras drāmas prizmu. Ģimenes, attiecību un cita veida modeļu “aklos punktus” pārbauda ar cita žanra palīdzību. Stāstā par trīsdesmitgadniekiem Timu (Deivs Franko) un Milliju (Alisone Brī), kuri kopā jau vairāk kā desmit gadu, ienāk dzestras ķermeņa horora atblāzmas. Abi cer atjaunot attiecību dzirksti, un drīz vien uzzina pilnīgas saplūsmes noslēpumu. Par to atgādina arī grupa “Spice Girls”, kura nodziedās meldiņu “kad divi kļūst par vienu”, Šenksam radot satīrisku metaforu par pāri, kuram, iespējams, vajadzēja šķirties ātrāk.

Savukārt pēc mazbudžeta filmas “Barbars” (2022) panākumiem – “AirBnb” laikmeta šausmas par atpūtas nama dubulto rezervāciju – amerikāņu režisors Krēgers atgriežas ar vērienīgāku stāstu, sarežģītāku naratīvo uzstādījumu un aktieru ansambļa kino. Viņa jaunākais darbs "Pazušanas stunda" ir viens no svaigākajiem žanra krustojumiem pēdējo gadu Holivudā – tas pievēršas mazpilsētas mistērijai, kad vienā naktī bērni devušies prom no savām mājām un nav atgriezušies. Mēnesi pēc traģēdijas saujiņa cilvēku savīs savas notikušā versijas, lai atšķetinātu nakti, kas izmainīja visu. Uz ekrāna dzims kino, kas atsauks atmiņā labākos brāļu Koenu kinodarbus, Deivida Finčera rokrakstu un vēl Roalda Dāla grāmatas "Raganas" motīvus.
--